Alūksnieši dalās atmiņās par “Cepurītes” ēku

Sociālajā platformā “Facebook.com” rosinājām alūksniešus komentāros padalīties ar savām atmiņām, kas saistās ar vēsturisko “Cepurītes” ēku Alūksnē, un saņēmām daudz atsauksmju – gan nostalģiskus atmiņu stāstus, gan komentārus par ēkas izmantošanu mūsdienās.

Pauž kritiku par nolaistām ēkām

Ēka Tirgotāju ielā 13 ir viena no daudzajām ēkām pilsētā, kā arī Alūksnes un Apes novados, kas pieder SIA “Alta S”, tādēļ vairāki alūksnieši komentāros pauda, ka vairākas šī namīpašnieka ēkas būtu savedamas kārtībā, kā arī diskutēja, vai tas tiek darīts. Tāpat arī minēja, ka šis process atbildīgajiem dienestiem būtu rūpīgāk jāuzrauga un nekārtīgo īpašumu saimnieki jāsoda. Komentāru autori gan arī pauda prieku par izīrētajām platībām, piemēram, Alūksnes tirgus paviljonu, kur nu sezonāli iemājojis Alūksnes “pop-up” alus bārs. Izskanēja arī jautājumi par īres maksu, kas būtu jāadresē pašam īpašniekam.

Smaidīgākā bārmene, garšīgākā kafija, skaista vide

Priecēja daudzie atmiņu stāsti. “Iegrimu foršās atmiņās,” raksta Tatjana Mohnača: “Restorānā “Cepurīte” bija Alūksnē visgaršīgākā pupiņu kafija un vēl – ļoti laipna, skaista, smaidīga bārmenīte, ja nemaldos, to meiteni sauca Anita Stricka. Daudzi gribēja, lai galdiņu apkalpo tieši viņa.”

“Bija skaista, iemīļota vieta. Vienmēr Alūksnes viesus tur veda pusdienās, vakariņās. Garšīgi ēdieni, laba apkalpošana un skaista vide. Žēl, ka viss tas zudis,” tā Dace Ķerzuma.

Daudziem atmiņā vasaras darbs, ko jauniešiem piedāvāja patērētāju biedrība. “Mācoties 7. klasē, es vasarā strādāju gastronomā, pieņēmu tukšo taru. Rēķināju galvā, cik kapeikas ir jāizdod,” stāsta Inga Mitchel. “Gastronomijā” pēc skolas pirktas bulciņas un saldumi, stāvēts rindā pēc saldējuma. Vēl kādam “Cepurīte” asociējas ar Jaungada eglīšu pasākumiem. Arī vēlāk šī vieta tika izīrēta dažādiem banketiem, godiem.

Atminas deju vakarus

“Šie brīnišķīgie deju vakari restorānā “Cepurīte”, interesantie “aizgaldiņi”… Vismaz nevarēja redzēt, kurš kur sēž… Un foršie oficianti! Brīnišķīga atpūtas vieta vidusskolas laikā,” atmiņās dalās Iveta Kovtuņenko. Viņa atminas arī skaistus jaunāko laiku notikumus. “Uz “Cepurītes” kāpnēm, šķiet, 2005. gadā Alūksnes pilsētas svētkos bija brīnišķīgs koncerts, sadziedāšanās ar klausītājiem, dziedāja koris “Atzele”. Par koncertu ir Eināra Grosa video. Bija ļoti skaisti, dvēseliski. Kāpnes tika izmantotas kā podests dziedātājiem,” stāsta I. Kovtuņenko.

Pēc skolas – uz restorānu

Ir arī humoristiski stāsti. “Atmiņā palikusi “Cepurītes” disko bumba un dzīvās mūzikas vakars, uz kuru mani vecāki vienreiz bija paņēmuši līdzi. Tāpat pirmais septembris, dzimšanas dienas… Man kā bērnam viss likās iespaidīgi – smagie krēsli un galdi, biezie samta aizkari, lielās porcijas, kuras vienmēr nācās izēst vecākiem. Ar draudzeni pirmajā klasē pamanījāmies pēc skolas aiziet uz bāru iedzert saldējuma kokteili. Apsēdāmies uz augstajiem krēsliem un brīnījāmies, kāpēc mūs neapkalpo. Pēc desmit minūtēm pakaļ ieradās vecāki, kuriem bārmenis bija piezvanījis. Bijām ļoti dusmīgas,” stāsta Liene Johansone.

Aicina nedzīvot atmiņās, bet atjaunot

Alūksniete Laila Keiša priecājas par skaistajām atmiņām, taču rosina alūksniešus domāt par nākotni. “Kāpēc visi dzīvo tikai atmiņās, vajag šīs telpas realizēt par kaut ko nopietnāku, lai tās neaiziet postā. Tur taču ir tik lielas telpas!” viņa raksta. Daudzi dalās pārdomās, ka Alūksnē pietrūkst augstas klases restorāna un iesaistās diskusijā, vai tādu vajadzētu.

Cerams, ka šī publikācija un domu apmaiņa kādam dos impulsu kādai sadarbībai šo vai citu ēku atjaunošanas plāniem.

Jāatgādina, ka par šo tēmu rosināja rakstīt lasītāji, paužot interesi, kādēļ ēka stāv tukša un neizmantota, un, vai ēka pilsētas centrā nerada interesi nedz pašvaldībai, nedz komercdarbībai, nolemjot to atstāt lēnai bojāejai. Tādēļ laikraksta 12. marta numurā meklējām atbildes uz lasītāja jautājumu, un to, vai ēkai ir lemta atdzimšana. Paldies visiem par stāstiem!

UZZIŅAI

Padomju periodā un arī vēl 20. gadsimta 90. gados ēka Tirgotāju ielā 13 (tolaik Strādnieku ielā) bija zināma kā kafejnīca (vēlāk restorāns) “Cepurīte” un veikals “Gastronomija”. Ēka būvēta 1976. gadā. “Cepurīte” bija pirmā īstā kafejnīca toreizējā Alūksnes rajonā, kur varēja pulcēties līdz pat 80 cilvēkiem. Savukārt “Gastronomija” visu padomju periodu darbojās ēkas pirmajā stāvā, 170 kvadrātmetru lielā tirdzniecības zālē, un bija pirmais pašapkalpošanās veikals pilsētā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas “Gastronomijas” vietā tika atvērts pārtikas veikals, vēlāk to nomainīja bankas filiāle, bet nu jau vairākus gadus šī ēka stāv tukša.

Avots: “Alūksnes ēku stāsti”

Foto: Sandra Apine, Alūksnes muzeja krājums, ekrānšāviņi no “Facebook.com”