Ālu ģimenes mājmācības pieredze: “Katram vecākam ir jādod saviem bērniem labākais”

Kopš es pati mācījos skolā, ir pagājuši vairāk kā desmit gadi. Krietns laiks ir pagājis arī kopš manas pēdējās algotās darbavietas, kas arī bija skola. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad pasaulē mainās pilnīgi viss: tehnoloģiskie risinājumi un to pieejamība sadzīvē, un tas diezgan būtiski ietekmē mūsu dzīvi. Tāpat mainās profesijas un prasības, kas nepieciešamas, lai varētu iegūt labu darbu. Un mēs, vecāki, taču gribam, lai mūsu bērniem ir labs darbs, vai ne? Protams, ka gribam. Pat vēl vairāk, sāk mainīties jēdziens, kas tad īsti ir laba dzīve. Vecmamma man vienmēr teica, ka vajag izmācīties augstskolā un uzreiz dos darbu un dzīvokli. Kā tad, nav vairs tie laiki. Uz to laiku, kad izaugs mūsu bērni, šis jēdziens definēs pavisam citas lietas. Ja tagad vērtība ir savam īpašumam un stabilai darba vietai, līdz ar to patstāvīgiem ienākumiem, tad jau tagad manāmas iezīmes, ka pēc 20 gadiem vienaudži apskaudīs, ja tev būs viena mugursoma, kurā ir visa tava iedzīve un visa pasaule pie kājām. Mainās laiki, mainās arī prasības un izglītībai arī būtu jāmainās līdzi.

Pievēršoties ģimeņu tēmai, arvien vairāk manāms, ka ir citāds ģimenes lomu sadalījums, t.i. abi vecāki iesaistās gan mazuļa aprūpē, gan dara ikdienas darbus. Rodas arvien vairāk alternatīvo skolu un pulciņu, t.i. tie izmanto citādus pedagoģiskos novirzienus: Montesori metode, Valdorfa pedagoģija u.c. Katrs kādu ir dzirdējis, lai gan lielākoties tās bāzējas citās Latvijas pilsētās, ne mūsu mazajā Alūksnē. Arvien vairāk ģimeņu sāk domāt, ka nepieciešams savādāk izglītot savus bērnus, ne tā, kā skolā mācīja mūs. Iespējas to darīt ir milzīgas.

Dot iedrošinājumu citām ģimenēm

Šī raksta mērķis ir iepazīstināt ar savu, Ālu ģimenes, mājmācības pieredzi, lai dotu iedrošinājumu citām ģimenēm, ka var savādāk un kā to var izdarīt, jo daudzas mammas saka, ka nav zināšanu, ko ar bērnu mājās darīt. Mūsu ģimenē aug trīs bērni: divi bioloģiskie (meitenes, gandrīz četri gadi un divarpus) un viens aizbildnībā (puika, gandrīz četri gadi). Vecuma starpība starp abām meitenēm ir maza. Sešus mēnešus pēc otrajām dzemdībām, mūsu ģimenē ienāca puisītis. Es vienmēr saku, ka man ir trīs gandrīz viena vecuma bērni. Mans vīrs ir militārists un darba specifikas dēļ viņa ik pa laikam nav, un es pati strādāju no mājām, kad vien tas ir iespējams.

Meitenes šad tad apmeklē bērnudārzu

Tā jau nav mājmācība, ja bērns iet bērnudārzā, jūs tagad teiksiet, vai ne? Es bērnudārzu redzu, kā jautru vietu, kur interesanti pavadīt laiku. Meitenes dārziņā iet reti, līdz ar to viņām tur neapnīk. Svarīgi ir tas, ka mēs neliekam nekādu pedagoģisko atbildību uz bērnu dārza audzinātāju. Jā, bērni dārziņā daudz ko iemācās un tas ir patīkams bonuss, bet nebūs tāda situācija, ka es rakstīšu sūdzību par audzinātāju, kura bērnam nav iemācījusi šo vai ko citu. Es pati esmu atbildīga par to, ko mani bērni prot un neprot izdarīt. Bērniem ir vajadzīgs mamma un tētis, tā kā vīrs šad tad ir prom, tad es atstāju bērnus dārziņā jeb “tētim” uz pusi dienas. Nekas daudz tas nav, tā vien pietiek laika apdarīt visus mājasdarbus. Skan nedaudz jocīgi, bet pateicoties bērnudārza atbalstam, es varu mācīt savus bērnus mājās. Ar maziem bērniem ir ļoti grūti un ir vajadzīgs atbalsta personāls, un bērnudārzs šo lomu lieliski pilda.

Es atsaucos aicinājumam pastāstīt par bērnu mācīšanos Covid-19 laikā. Es ilgi domāju un nevarēju atsaukt atmiņā, kurš tad bija pats pirmais notikums, kad es sapratu, ka valstī briest pārmaiņas un tas ietekmēs arī mācību procesu. Mums ar vīru jau sen, pirms vecākās meitas dzimšanas, bija iecere mācīt bērnus mājās, bet nesanāca tam kārtīgi pieķerties. Es biju veikusi izpēti iespējamajai mācību programmai un aktīvi sekoju līdzi mājmācības grupām sociālajos tīklos. Kad 2020.gada pavasarī visus bērnudārzus aizvēra ciet, es sapratu, ka šī ir mana iespēja un citas vairs nebūs. Tad sekoja milzīgs patīkams pārsteigums, ka visi šie mājmacībai paredzētie materiāli, kas pirms tam maksāja krietnu summiņu ir pieejami ar 40%-70% atlaidēm. Jo visā pasaulē bija vienāda situācija – visi bērni paliek mājās, un tātad visiem vajadzēs materiālus.

Darbs mājās un bērnu audzināšana – absurds

Otrs pagrieziena punkts mūsu dzīvē, ko radīja Covid-19 otrais vilnis, bija pagājušā gada izskaņā, kad vīrs sāka attālināti strādāt no mājām. Dzīve man kā mammai palika vieglāka, bet te jāatzīmē, ka piekrītu vidējai Latvijas strādājošo vecāku pieredzei, ka apvienot attālināto darbu ar bērnu audzināšanu ir pilnīgs absurds. Fiziski tas strādājošais vecāks ir mājās, bet praktiski viņš ar acīm un domām ir citur, un tas bērns ir nepieskatīts. Vai arī pretēji: ar acīm skatās ekrānā, bet domās ir par bērnu, kāpēc tik klusi uzvedas.

Bērnu dzīve mainījās vien tik daudz, ka uz bērnudārzu iet nevarēja un arī Montesori nodarbības pie skolotājas Daigas nācās atcelt. Kaut visur sludina, ka bērnam jo mazāk izmaiņu, jo labāk, es sāku novērot, ka tā nav. Vides nomaiņa ir vajadzīga, jo apnīk. Ārā mēs vienmēr esam gājuši, it īpaši pavasarī, vasarā un agrā rudenī, kamēr ir piemēroti laika apstākļi. Es sāku ievērot, ka lietainās dienās, kad pēcpusdienās nevarējām doties dabā, bērni kļuva īpaši niķīgi un kašķīgi pie nemainīgā dienas režīma. Es to izjutu īpaši smagi, ka bērni pusi dienas plēšas un raud. Vīrs ļoti atbalstīja un klausījās manas žēlabas par bērniem, kuri atkal neklausa.

Kaut bērni ir vēl mazi, mājās mēs darām daudz praktisku lietu: paši izvēlas drēbes un apģērbjas. Visas bērnu drēbes viņiem ir ērti aizsniedzamas. Bērni paši tīra zobus un mazgā rokas. Vakarā drēbes pirms vannas ieliek veļasmašīnā. Viņi visi labprāt palīdz virtuvē, piemēram, uzklāt galdu ēdienreizēm. Vecākā meita palīdz arī sīkus darbiņus virtuvē: griež, rīvē kaut ko mīkstu no produktiem, maisa mīklas, sit bļodā olas u.c. Bērni labprāt palīdz arī pie uzkopšanas: mazgā savu galdiņu bērnistabā un slauka savu istabu tik rūpīgi, cik vien maza bērna rūpība to atļauj. Viņi ir ļoti ieinteresēti darboties tieši ikdienas darbos, ka izmazgāto drēbju salikšana pareizajos plauktos utt.

Mums ir dienas režīms, daļēji arī tāpēc, ka man kā mammai ir vieglāk, ja es zinu, ka tagad man ir jādara tas vai cits darbs, lai neattaptos pēcpusdienā, kad pilnīgi nekas no dienas darbiem nav padarīts.

Visas mammas piekritīs, ka mammai ir grūti palaist bērnu dārziņa. Mana jaunākā apaļos divos gados (2020.gada septembrī) sāka iet dārziņā. Te man nebija nekādu variantu, jo jau augustā viņa raudāja, ka nevar ar brāli un māsu palikt dārziņā. Audzinātāja un auklīte slavēja, kāda laba meitenīte, neraud un visur labprāt kopā ar citiem bērniem iesaistās aktivitātēs utt. Tad es sāku domāt, vai manam bērnam vispār kāds noglauda galviņu, ja reiz viņa neraud un visu dara? T.i. uzmanību saņem tikai tad, ja ir kāda problēma nevis mierīgi sēž un klusiņām darbojas. Paldies dievam, ka tendence “visi iet dārziņā 1.5 gados un visi ir izdzīvojuši” krasi mazinās. Es reizēm domāju par mammām, kam nav citu iespēju, kā tagad pandēmijas laikā raudošu pusotrgadnieku vest uz dārziņu un atstāt maskā esošai tantei. Tas ir ļoti grūti.

No pagājušā gada septembra ir krietni samazinājies kontakts ar audzinātāju, to es uzskatu par lielu mīnusu. Man interesē, kā meitenes šodien jutās. Mani bērni vēl ir krietni maza vecumā, lai pamanītu būtiskas aiztures uz kādām prasmēm. Ja bērns visu dienu ir dārziņā, tad atliek cerēt uz pedagogiem, kas šo vecākiem pavēstīs.

Ir daudz mītu par mājmācību, kam cilvēki tic, jo tā, viņuprāt, būtu jābūt, bet argumentēts viedoklis no praktizējošiem cilvēkiem viņiem neinteresē, tāpēc es apskatīšu tikai dažus, ar ko es pati ikdienā saskaros. Tie parāda arī to, ko mēs ikdienā darām.

Ja māca bērnu mājas, tad nekam citam laika vairs nav.

Ja māca bērnu mājās, tad tas notiek tikpat ilgi, kā bērnudārzā (vai skolā) no 7-18. Līdz ar to nav paredzēts, ka mamma, kas ir mājās ar bērniem, var strādāt un pelnīt. Kā arī mamma apdara mājas soļa minimumu un siltu ēdienu vispār tā ģimenīte nav redzējusi. Bērni ir mazi un uzmanību koncentrē ļoti īsus laika periodus, bieži vien ir tā, ka uzlikt kādu aktivitāti, mūsmājās tās sauc par skoliņām, man prasa vairāk laika, nekā bērni to dara. Dienā viņi saņem trīs gatavotas aktivitātes. Mums ir arī pašgatavots kalendārs/tāfele, kur katru dienu ir jānomaina datums un diena. Papildus tam mēs izejam cauri nedēļas burtam, ciparam, krāsai un figūrai, kas tur atrodas. Skoliņas laiks mūsmājās aizņem apmēram 40 minūtes. Bērnudārzos ir tieši tas pats: paiet laiks, kamēr visi saņem darāmo darbu, kamēr visiem izskaidro, tad varbūt kādam vajag individuāli vēlreiz apskaidrot, kādam parādīt utt. Mūsu bērnudārzā esmu redzējusi, ka bērni gaida rindā, lai nomazgātu rokas pirms ēdienreizes, tur paiet laiks. Laiks vajadzīgs lai sagatavotos āra aktivitātēm: tualetes apmeklējums, ģērbšanās. Tādas, ko mēs saprotam kā mācības, kad sēž pie galda un ir rezultāts, ko parādīt mammai un tētim, ir maz. Bērni mācās visu laiku, ejot pastaigās. Tur ir daudz ko mācīties: var skaitīt mašīnas, kokus, saukt ciparus un burtus uz automašīnu numura zīmēm. Bērni mācās nepārtraukti, arī pašam uzvilkt pirkstaiņus ir jāiemācās.

Pārējā laikā, kad ir nosacīti brīvais laiks, ir pieejami manis gatavoti attīstoši materiāli, ir arī šis tas pirkts no attīstošajām rotaļlietām. Protams, ir aktivitātes, kas prasa manu klātbūtni, piemēram, darbojoties ar Playdouh veidojamo masu vai griežot ar šķērēm. Tas, kas bērniem ir pieejams lielajā šūnu plauktā, to visu drīkst ņemt un darboties. Ja parēķina, tad kopā apmēram divas stundas es esmu bērnistabā, uzraugot bērnus, kuri veic pie galda sēdamās aktivitātes.

Ko tad mēs darām pārējo laiku?
Mēs vingrojam: visi pēc kārtas rāda vingrojumus un pārējie atkārto. Jauks resurss ir Cosmic kids yoga, ko var atrast vietnē Youtube . Kaut video valoda ir angļu, bērni saprot, kas ir jādara. Ideja: sieviete, kas rāda vingrojumus, stāsta aizraujošu stāstu un papildina to ar jogas vingrinājumiem un bērni tos atkārto. Kopš janvāra vidus katru ceturtdienu bērniem ir tiešsaistes mūzikas nodarbības “Šilo mūzikas stūrītī” ar mūzikas terapeiti Maiju un viņas dēliņu, un citiem bērniem platformā “Zoom”. Nodarbībās vecāki darbojas kopā ar bērniem. Ļoti priecē tas, ka ar klātienes kontaktu ierobežošanu, ir krietni papildinājies tiešsaistes aktivitāšu klāsts arī pirmskolas vecuma bērniem. Tagad ziemā mēs daudz laika ārā nepavadām, kad sāk salt, tad ejam iekšā. Tiklīdz būs patīkamāki laikapstākļi, mēs atkal atsāksim dzīvoties ārā.

Laiks paiet gatavojoties ikdienas aktivitātēm: ēdienreizēm un iešanai ārā. Ir arī spēļu laiks, kad bērniem spēlējas savā nodabā, mazgā iedomu kaķēnus, spēlē tējas dzeršanu un citas lomu spēles.

Mamma neko nedara.

Es domāju pēc visa uzskaitītā par šo tēmu es pat varu neko neteikt. Lai sagatavotu mācību materiālus, vajag laiku, lai tos atrastu, izdrukātu, ja vajadzīgs ielaminētu un sagrieztu. Mans labākais draugs ir Pinterest.com, printeris un laminēšanas iekārta. Bieži kāds uzdevumu krājums, laika taupīšanas nolūkā, tiek nopirkts no Domāšanas attīstīšanas uzdevumiem vietnē dzene.com. Bērniem ļoti patīk dažādi uzdevumi, kur pareizā atbilde jānorāda pieknaģējot knaģi (mēs pērkam dekoratīvos knaģus Vidzemes papīrā) attiecīgajā vietā. Viņi labprāt liek ciparu puzles (gan 5, gan 10, gan 20 apjomā ) par dažādām tēmām. Materiālu tiešām ir daudz, gandrīz visi ir laminēti. Es esmu izgatavojusi arī šenila kocinu burtus un ciparus, kas ir lēta alternatīva dārgajiem smilšpapīra burtiem. Bērni ar pirkstu tos velkot, iemācās ne tikai pašu burtu, bet arī kā to burtu vai ciparu vilkt uz lapas. Katram materiālam bērnistabā ir kāda nozīme, to izmantojot kaut ko apgūst. Kā arī ja kādam materiālam ir dārgs oriģināls, tad visticamāk, ka man būs pašgatavota kopija.

Mājmācība ir attālinātās mācības.

Katrs kuram nav slinkums izsaka līdzīga satura frāzes: “Ai, tu tak esi traka, ja kaut ko tādu apzināti gribi. Pa televizoru stāsta, ka vecāki netiek galā ar attālinātajām mācībām, bērni neko nesaprot, vecāki nevar palīdzēt.” Te ir jāsaprot būtiska lieta: attālinātās mācības un mājmācība nav viens un tas pats. Piemērs, bērns sēž ar mammu pie X mācības, kas nepadodas. Attālinātajās mācībās, kas ir uzspiesta lieta, mammai tam bērnam kaut kā ir jāiemāca kas ir kas, vai jāizdara tas pašai. Mājmācībā mamma teiks: “Es redzu, ka tu šobrīd tam neesi gatavs, labāk darīsim kaut ko citu”. Un pie šis X lietas viņi atgriezīsies pēc mēneša vai pieciem, kad konkrētais bērns tam būs gatavs. Mājmācība neuzliek standartu, ka šis ir jāizdara šodien. Attālinātas mācības gan. Un tā mēs arī mācamies, ja es redzu, ka bērns nesaprot, tad ņemam ko citu. Mūsmājās ir noteikums: kaut kas ir obligāti jādara. Vienalga vai tas būtu skaitīt, šķirot, krāsot, zīmēt, spēlēt veidojamo masu, spēlēt bumbu utt. Abas meitenes to ļoti labi parāda, ka bērniem ir dabiska interese pilnīgi par visu. Vecākā bieži saka: “Gribu vēl skoliņas”. Tad talkā nāk jau minētās uzdevumu lapas.

Runājot par mājmācību, man ļoti patīk teiciens: “Mēs esam mācījusies skolās, kuras absolvējot, mēs saprotam, ka neprotam mācīt savus bērnus, un pēc tam sūtam viņus tajās pašās skolās, kuras savulaik absolvējām paši.”

Pirms dažām dienām izziņotais lūgums nevest bērnus uz bērnudārzu, ja tas ir iespējams, manī radīja sekojošas pārdomas. Man, salīdzinot ar citām mammām, mājās ir pietiekami nodarbes, lai bērniem būtu ko darīt. Saprotams, ka visu dienu bērns ar klučiem spēlēties nevar. Un te ir jāmet iedomāts akmens bērnudārziem, jo PII ir jāpiedāvā darba lapu uzdevumi, ja bērni nevar apmeklēt dārziņu. Vecākiem nav jātērē laiks, kurš jau ir ierobežots un jādomā, kur izdrukāt, jo, lai cik jocīgi neliktos: katrā mājsaimniecībā nav printera.

Es esmu par skolu un bērnudārziem. Es zinu, kāda slodze un atbildība gulst uz pedagogu. Ir viens bet: mūsu ģimenei un pašreizējai izglītības sistēmai nesakrīt vērtības. Es kā vecāks esmu atbildīga par savu bērnu izglītību un man ir svarīgi, ka bērns var mācīties to, kas viņam interesē un neiespringt uz lietām, kas nav tik svarīgas, kas nebūs svarīgas viņa dzīvē. Mūsu ģimenē jau sen ir nolemts, ka ir normāli, ja bērnam vairākos priekšmetos būs zemākais sekmīgais vērtējums. Uz doto brīdi mājmācība tomēr ir pakļauta valstī noteiktajiem izglītības standartiem, jo ir jābūt sadarbībai ar skolu, un tur saprotams, ir jābūt sekmīgam. Ar to es gribu teikt, ja es redzu, ka mans bērns būs mākslinieks, tad man interesē, lai viņš turpina radoši izpausties un attiecīgi izglītoties, kā arī prot pēc tam savus darbus pārdot, lai viņa nodarbošanās būtu viņa maizes devēja. Un te ir pilnīgi mazsvarīgi, vai fizikā viņam bija knaps četri vai desmitnieks.

Izglītība skolā nav domāta visiem, tāpat kā mājmācība. Kāds noteikti teiks: “Man ir jāiet darbā, es nevaru mācīt mājās vai arī es nemāku mācīt mājās”. Katram vecākam ir jādod saviem bērniem labākais, ko var iedot, un tas ir izdarīts arī tad, ja tiek nopirkta skolas soma ar mācību piederumiem un bērns tiek pavadīts uz skolu.