Gadiem ilgi Alūksnes sporta un atpūtas bāzes “Mežinieki” apkaime bija mājvieta aļņu ģimenei, ko vietējie slēpotāji un treneri uztvēra kā pašsaprotamu dabas sastāvdaļu, taču pirms Ziemassvētkiem šim stāstam bija bēdīgs gals.
Vasarā uz Kolberģa ielas tika sabraukta aļņu māte, savukārt gada nogalē speciālisti bijuši spiesti pieņemt lēmumu par tēviņa likvidēšanu. Dzīvniekam zudušas bailes no cilvēka, pieaugusi agresivitāte un tas radījis reālus draudus sportistu, īpaši bērnu, drošībai slēpošanas trasēs.
“Aļņu ģimene bija bieži viesi Mežiniekos, staigāja pa apkārtni, bet negāja uz slēpošanas trasēm. Pamazām, īpaši šogad lielais alnis kļuva arvien drošāks un uzmācīgāks. Jau iepriekšējā ziemā viņš neatstājās no sportotājiem, bieži nāca un stāvēja uz slēpošanas trasēm. Aptuveni pirms Ziemassvētkiem viņš atkal bija iznācis Mežinieku mazajā pļaviņā un, apdraudot slēpotājus, stāvēja priekšā uz trases. Treneris centās alni aizdzīt, bet viņš pat nereaģēja. Savukārt jaunais alnēns ir bailīgs, viņš pa pļaviņu gan staigā, bet cilvēkiem netuvojas,” stāsta Alūksnes pilsētas sporta būvju un teritorijas pārvaldnieks Normunds Hamanis.
Šāda situācija radusies vairākas reizes. N. Hamanis vairākkārt izsaucis medniekus, bet arī viņi neko nav varējuši ietekmēt, jo alnis vienmēr tajā brīdī aizmucis uz Kalnadruvu pusi. “Pēdējo reizi, kad alni sastapu, viņš manā priekšā nekustoties stāvēja vismaz 20 minūtes. Sazvanīju Aivara Gorbāna vadīto Bejas mednieku biedrību. Viņi ieradās operatīvi un, novērtējot situāciju, pieņēma lēmumu alni likvidēt,” stāsta N. Hamanis.
Dzīvnieku Mežiniekos regulāri sastapis arī biatlona treneris Sergejs Sverčkovs. “Kādudien vēlējos nobraukt no kalna, bet ievēroju, ka uz trases stāv alnis. Svilpoju, kliedzu, bet viņš nereaģēja un projām negāja. Pagriezos un aizslēpoju uz otru pusi. Savukārt citu reizi viņš stāvēja pie mājiņām, kur sportisti mēdz pārģērbties. Arī vēlāk staigāja to apkārtnē, bet nevienam gan neuzbruka,” stāsta S. Sverčkovs. Treneris atceras, ka iepriekšējā gadā, kad bērni trasē trenējušies ar rolleriem, alnis skrējis viņiem līdzās, un bērni baidījušies turpmāk braukt pa trasi. “Es esmu pieaudzis cilvēks un nebaidos no aļņa, bet bērni nezina, kā aizsargāties no lielā dzīvnieka. Nav jau zināms, kas dzīvniekam kuru reizi var ienākt prātā. Mazais alnēns gan bija bailīgs, bet lielais no cilvēkiem nebaidījās, brauc kaut viņam virsū…” saka S. Sverčkovs.
“Bejas mednieku biedrībai ir noslēgts līgums ar Alūksnes novada pašvaldību par medību tiesībām Mežinieku teritorijā, tādēļ pēc teritorijas pārvaldnieka aicinājuma ieradāmies un alni likvidējām. To darījām likumīgi, jo tobrīd bija spēkā arī aļņu medību sezona. Teritorija bija norobežota, tajā neatradās cilvēki, mednieki rīkojās, ievērojot visus medību noteikumus,” skaidro Bejas mednieku biedrības vadītājs A. Gorbāns. Viņš norāda, ka aļņi pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti droši. “Šie dzīvnieki ir pieraduši pie cilvēkiem, pie automašīnām un vairs no tām nebaidās, un tas ir slikti. Gada nogalē ceļi bija pilni ar aļņiem – viņi stāv pašā vidū, brīnās un nekustas ne no vietas,” saka mednieks.
Jautāts par to, vai nebija kāda cita iespēja, piemēram, alni aiztransportēt tālāk uz citiem mežiem, kur viņš neapdraudētu cilvēkus, Alūksnes mežniecības vecākais mežzinis Andris Mičulis saka, ka nē, tādas iespējas nebija.
N. Hamanis stāsta, ka lielas problēmas Mežiniekos sagādā arī citi meža dzīvnieki, piemēram, bebri. “Ja vien vasarā cītīgāk ik dienu nepasekojam līdzi viņu darbībām, rudenī pārģērbšanās mājiņas un tualetes jau slīkst ūdenī, kas ir bebru darbības rezultāts. Aktīvi bebri darbojas arī Mežiniekiem līdzās esošajā privātīpašumā, kur veido aizsprostus un līdz ar to appludina pašvaldības īpašumu,” stāsta teritorijas pārvaldnieks. Turklāt bebri mēdz nograuzt samērā lielus augošus kokus, kas vienā mirklī var lūzt, apdraudot cilvēku, īpaši bērnu, kuri Mežiniekos ziemā uzturas regulāri, dzīvības.
