Alūksniešiem.lv redakcija
Sanita Indriksone no Stāmerienas jau divus gadus kopā ar domubiedriem ir pierādījusi, ka 33 kilometrus ir iespējams veikt teju septiņās stundās.
Desmit gadus pa bānīša sliedēm – tā īsumā varētu noraksturot Sanitas izvirzīto desmitgades mērķi sev un ikvienam aktīvās atpūtas cienītājam. Šis būs trešais gads, kad Sanita aicinās sev pievienoties tos, kurus nebaida pārgājiena plānotie kilometri.
“Es ar smaidu šogad 7. augusta rītā (pulksten 7.50) pie dzelzceļa stacijas sagaidīšu tos, kuri būs gatavi noiet plānotos 33 kilometrus pa bānīša sliedēm. Par šo pasākumu netiek prasīta nekāda samaksa, un var ieplānot arī noiet tikai daļu no posma. Posmā ir kopā desmit pieturvietu, kur var palikt un sagaidīt bānīti, kas aizvedīs līdz Alūksnei. Mums būs divas pauzes. Pirmā būs pēc pirmajiem desmit kilometriem Stāmerienā un otrā – Papardē. Pēc tās jau arī sasniegsim Alūksni. Mums ceļš ir jānoiet astoņās stundās, jo jāpaspēj uz to brīdi, kad bānītis izies no Alūksnes uz Gulbeni,” sīkāk skaidro pārgājiena organizatore. Viņa ir pateicīga “Gulbenes-Alūksnes” bānītim par sadarbību nu jau trīs gadu garumā. Posma pieveicējus Alūksnē gaidīs papildu vagoniņš. “Tas mums parasti tiek īpaši sagatavots, kur visi kopā pārguruši, bet ar sajūsmu sakāpjam un braucam mājās uz Gulbeni,” stāsta Sanita.
Viņa parasti iet kopā ar soļotājiem grupas beigās, tā iedrošinot katru, kurš vēlas pievienoties. Pirmajā pārgājiena gadā jaunākajam dalībniekam bija vien deviņi gadi, bet vecākajai sievietei bija 70. “Cilvēki gāja kopā arī ar suņukiem. Pērn bija atbraucis puisis pat no Jūrmalas. Protams, garākos pārgājienos ir jābūt gatavam, ka būs tulznas. Katram ir savi lūzuma punkti, bet, kopā ejot, viens otru pavelk un iedrošina. Šajā kustībā ir tik liels gandarījums, un palīdz apziņa, ka, lai arī sākumā kilometri liekas daudz, kopā noiet tos ir vieglāk,” pārliecināta ir Sanita. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nepievienotos neviens līdzi nācējs, stāmereniete sev apsolījusi, ka šo novadā iedibināto pārgājiena posmu noies arī viena pati.
Uz jautājumu, kādēļ viņa to dara, atbilde ir īsa un konkrēta – “man vienkārši patīk staigāt.” Sanita nu jau saka, ka iešana īsākos vai garākos pārgājienos ir viņas dzīves sastāvdaļa.
Pirms trīs gadiem noietais Santjago ceļš (“Camino de Santiago”) ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Šī ceļa galamērķis ir Sv. Jēkaba katedrāle, kas atrodas Spānijas ziemeļu pilsētā Santiago de Compostela. Arī Latvijas īpaši izveidotie pārgājienu maršruti jau ir izpētīti. Noiets, piemēram, 136 kilometrus garais Kolka – Dubulti posms, ko Sanita pieveica nepilnās 52 stundās. Nupat jūnija pēdējā nedēļā divatā ar draudzeni Kintiju Ziediņu no Ikšķiles piecās dienās tika noiets “Camino Latvija” posms no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles līdz Žagarei, kas ir pie Lietuvas robežas. Mērojot 133 kilometrus garo ceļu, draudzenes naktsmājas atradušas gan kādās viesnīcās, gan skolās, gan pie draugiem mājās.
Arī Sanitu savulaik tieši tāpat kā daudzus iesācējus satrauca, ka nav nepieciešamā ekipējuma, lai dotos kaut mazākā pārgājienā.
“Pats svarīgākais ir ērti apavi. Man personīgi vienmēr ir līdzi mammas adītās vilnas zeķes. Lai cik būtu karsts laiks, tiklīdz apstājos, man muskuļi atsilst,” skaidro Sanita. Pirms došanās ceļā nereti tiek svērta katra mugursomā liekamā lieta. “Citreiz visu izšķir pat grami. No diviem šortiem jāliek tie, kas vieglāki. Šovasar ar draudzeni sapratām, ka ir tik karsts, tāpēc atteiksimies arī no guļammaisiem un dvieļa. Ja ņem šampūnu – tad mazākajā no iespējamajiem iepakojumiem. Saka, ka uz muguras drīkst būt desmit procenti no tava svara. Protams, tiksi uz priekšu, arī ja būs uz muguras vairāk. Man sanāk parasti smagāks nesamais, jo vienmēr ņemu līdzi papildus trīs litrus ūdens. Citreiz ir piedzīvoti tādi pārguruma brīži, ka pat vari neko neēst,” stāsta Sanita. Viņai arī ir likums – lai cik garš būtu ejamais posms, mājās ir jābūt sestdienā, lai svētdienas laikā varētu atpūsties un sagatavoties jaunajai darba nedēļai.
Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova, Dzirkstele.lv
Reklāma