Viena nekad vairs mežā neiešu

Vasaras otrajā pusē, nolīstot pirmajam ražīgajam lietum, sociālajos tīklos arvien vairāk cilvēki sāka dižoties ar vietējos mežos salasītajām sēnēm. Pilni grozi ar bērzlapēm, podiņiem un beciņām, kuras nu katrs savam galdam sagatavoja, kā vien mācēja. To redzot, man arī tik ļoti kārojās doties uz mežu, bet arvien kaut kā nesanāca. Vēl jo vairāk – pie sēņu mērcītes un kādas burciņas marinētu podiņu tiku, pateicoties savai meitai, kura nelaida garām nevienu izdevību pabūt mežā un ar guvumu dalīties.

Rudens pusē, atvaļinājuma pēdējā dienā, tomēr nolēmu savu mērķi īstenot un uz īsu brīdi ieskriet mežā turpat pie dārza. Paķēru groziņu un nazi, bet līdzpaņemtajā tālrunī modinātāju uzliku zvanīt pēc 20 minūtēm. Lai neaizsēņojos.

Ieejot mežā, nebiju vīlusies. Vai pie katra bērza bija izkārtojusies varena bērzlapju ģimenīte, kuru iepriekšējie sēņotāji, šķiet, nebija pat pamanījuši. Tā palēnām devos uz priekšu, griezos uz riņķi, gāju pa kreisi un pa labi, atceroties to teicienu, ka reizēm sēnes mežā var pļaut vai ar izkapti. Biju tik priecīga, līdz manu sajūsmu pārtrauca modinātāja zvans jakas kabatā. 20 minūtes pagājušas, grozs gandrīz pusē, jādodas atpakaļ. Tā arī darīju, taču sēņojot, man bija zudusi attāluma izjūta, neapjautu, cik tālu pa šo laiku esmu aizdevusies. Gāju atpakaļ, meklējot zināmos pieturas punktus, bet liels bija mans pārsteigums, kad es nokļuvu arvien dziļāk mežā.

Sāka līt, taču mans atpakaļceļš vēl arvien nebeidzās, pieauga uztraukums. Arī interese par mežā atrodamajām sēnēm nu jau bija pārgājusi. Vēros debesīs, lai redzētu, uz kuru pusi tās kļūst gaišākas. Nekā. Ņēmu palīgā tālruņa navigācijas iespējas. Arī nekā. Gāju, mēģināju nomierināties, atceroties to, ko Ugunsdzēsības un glābšanas dienests iesaka cilvēkiem, lai neapmaldītos mežā. Nu, protams, pirms doties mežā, nebiju informējusi savus piederīgos par to, kurā vietā sēņošu, jo plānoju aiziet tikai uz neilgu laiku. Ģērbjoties nebiju domājusi par to, lai apmaldīšanās gadījumā glābējiem būtu pēc iespējas vieglāk mani ieraudzīt. Līdzi man nebija arī svilpītes, ar kuru norādīt savu atrašanās vietu. Zināju vienīgi to, ka pēc palīdzības jāzvana pa tālruni 112, bet to atliku kā pēdējo variantu.

Aptuveni pēc stundas gājiena pa pielijušo un brikšņaino mežu koku galotnes pavērās un tālumā ieraudzīju zilas debesis. Tā bija meža mala un netālu arī lauku mājas. Mans prieks bija neaprakstāms, kad beidzot satiku cilvēkus, kuri laipni mani, izmirkušu un nosalušu, nogādāja mājās. Liels paldies viņiem par to!

Biju nogājusi aptuveni piecus kilometrus pavisam uz otru pusi. Nu esmu guvusi mācību – viena nekad vairs mežā neiešu un tik vieglprātīgi neizturēšos pret glābšanas dienestu brīdinājumiem.