Vieglas dienas negaida

23. janvārī apritēja divi gadi, kopš tika apstiprināta Krišjāņa Kariņa („Jaunā Vienotība”) veidotā valdība – četrdesmitā Latvijas vēsturē. Jau kopš izveides tās ceļš nav bijis viegls. Lai atceramies, ka valdības tapšana bija gara un sarežģīta. Kopš 1990. gada šī ir visilgāk veidotā valdība, jo pagāja trīsarpus mēneši, lai vienotos par Ministru kabinetu.
Tiesa, tas vairs neturpina darbu sākotnējā sastāvā. Šo divu gadu laikā kultūras ministri Daci Melbārdi (NA), kura tika ievēlēta Eiropas parlamentā, amatā nomainījis partijas biedrs Nauris Puntulis. Ekonomikas ministram Ralfam Nemiro (KPV LV) anulēja pielaidi valsts noslēpumam, un viņa vietā nāca Jānis Vitenbergs. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP) atkāpās no amata pēc skandāla, kas saistīts ar Rīgas domes stāvvietas izmantošanu, un par viņa pēcteci kļuva Artūrs Toms Plešs. Šī gada sākumā Krišjānis Kariņš pieprasīja veselības ministres Ilzes Viņķeles (AP) demisiju, kā iemeslu minot vakcinācijas plāna trūkumu, bet šajā amatā tika apstiprināts Daniels Pavļuts.

Vairākkārt „šūpojies” izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) krēsls, jo izglītība nekad nav bijusi „viegla” nozare. Nu jau arī labklājības ministre Ramona Petraviča („KPV LV”) saistībā ar dramatisko situāciju par „Covid-19” sociālās aprūpes centros vairs nevar justies droša savā amatā, ko līdz šim viņa savienojusi ar deputātes pienākumu pildīšanu Saeimā. Labāk savos amatos veicies ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (JV), aizsardzības ministram Artim Pabrikam (AP). Kaut gan nozarēs problēmu netrūkst, tieslietu ministriju turpina vadīt Jānis Bordāns (JKP), satiksmes ministriju – Tālis Linkaits (JKP), iekšlietu ministriju – Sandis Ģirģens (KPV LV). Valdībā ir arī finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) un zemkopības Kaspars Gerhards (NA), kuri ir universāli un var pildīt jebkuras nozares ministra pienākumus, jautājums vienīgi – kādā kvalitātē.

Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam jau no paša sākuma, šķiet, nav bijis viegli saturēt kopā šo komandu, par kuras vadību pirms diviem gadiem viņš bija gatavs uzņemties atbildību. Jo īpaši liels pārbaudījums tas ir „Covid-19” laikā. Pavasarī, kad viss tikai vēl sākās, valdībai izdevās veiksmīgāk komunicēt ar sabiedrību, soli pa solim skaidrojot situāciju un iespējamos rīcības plānus. Tagad tās darbībā iestājies haoss, jūtams pagurums un spēku izsīkums, kas redzams arī premjera sejā. „Draugi, nav labi,” – ar šo nu jau leģendāro teicienu, kas pērn 29. novembra vakarā izskanēja premjera uzrunā tautai, K. Kariņš ieies vēsturē. Ir skaidrs, ka arī valdību tās turpmākajā darbā vieglas dienas negaida.