Laura Felša
Laimīgs ir cilvēks, kurš var uzkāpt otrajā vai sestajā mājas stāvā, iet, kur acis rāda, vai uzrāpties kokā, ja rodas tāda vajadzība. Bet mēs esam dažādi, ne visiem ir iespēja skriet, kāpt un saņemt kādu pakalpojumu, kas nepieciešams. Latvija nav tā draudzīgākā vide cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kā ir Alūksnē un vai cilvēki vispār pievērš tam pietiekamu uzmanību?
Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 202 tūkstoši iedzīvotāju. Katru gadu šim skaitam ir tendence pieaugt. Tas ir daudz vai maz? Domāju, pietiekami, lai pievērstu uzmanību šai sabiedrības grupai. Cilvēki ar invaliditāti vēlas būt sabiedriski un iesaistīties ikdienas aktivitātēs, kas notiek pilsētā, novadā. Vai viņi tiek sadzirdēti? Vai ļaudis ikdienā vispār aizdomājas par to, kā tas ir, ja nevari tikt, piemēram, bibliotēkā, lai izvēlētos sev tīkamāko literatūru vai palasīt jaunāko laikrakstu lasītavā, kā arī darboties pie datora?
Katru reizi, kad dodos uz Alūksnes novada bibliotēku, pirms sāku savu kāpienu uz otro stāvu, ļoti sakoncentrējos, jo tās ir alpīnista cienīgas kāpnes! Ko nu es, jauns un vesels cilvēks, bet grāmatas lasīt vēlas arī vecāki cilvēki! Šeit jau nemaz nav apspriežama situācija ar cilvēku ratiņkrēslā.
Šo vietu varētu nominēt kā “nepieejamākā vieta Alūksnē” – pirmā vieta garantēta!
Alūksnes novada pašvaldībai šim jautājumam beidzot vajadzētu ķerties klāt reāli un pa īstam! Pat nenojaušu, ar kādu pacietību nodrošinājušās bibliotēkas darbinieces. Protams, sports ir veselīgs, un kāpšana pa kāpnēm noteikti attīsta kāju muskulatūru, bet… Vides pieejamība taču nav iegriba vai ekstras pieprasīšana! Tā ir elementāra vajadzība. Joprojām atvērts jautājums palicis – cik ilgi Alūksnes novada bibliotēka vēl atradīsies šajās nepieejamajās telpās? Vai tā tiešām nav prioritāte mūsu pilsētā? Varbūt, jo tūristi jau uz bibliotēku neiet.
Katrai sevi cienošai iestādei būtu jāparūpējas par šādām elementārām un cilvēcīgām lietām.
Mums jāatver acis. Tie, kuri esam veseli, mēs neesam nekādi karaļi zemes virsū! Visi esam cilvēki, par visiem jāparūpējas, un mums visiem jābūt līdzvērtīgām iespējām saņemt sev nepieciešamo.
Cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks pēc minūtes. Mums, sabiedrībai, jāsaprot, ka jācīnās par ikviena tiesībām un iespējām. Pēdējā laikā daudz runā par empātiju – cilvēki esot kļuvuši pārāk neiecietīgi un skarbi. Nezinu, varbūt, bet savā ceļā patiesi satieku labus un līdzjūtīgus ļaudis. Tikai laikam mums/viņiem rokas par īsu, lai kaut ko risinātu. Neesiet vienaldzīgi, runājiet, stāstiet redakcijai, ja redzat netaisnību. Man ir iespēja rakstīt un publiski izteikt savu viedokli redakcijas slejā, kā žurnālists varu skaidrot neizdarību iemeslus, varbūt kāds sadzirdēs. Padosim viens otram roku, nebūsim vienaldzīgi un darīsim visu, lai mūsu novadā ikviens var sajusties vajadzīgs un svarīgs.
Reklāma