Svētku diena

26.maijs svētku diena bija ne tikai Imantam Kalniņam, bet visiem viņa mūzikas cienītājiem. Un to ir daudz, man pat gribētos domāt, ka visi latvieši. Jo, kā raidījumā “Kultūrdeva” teica Katrīna Gupalo, ja tev nepatīk Kalniņš, ar tevi, visticamāk, kaut kas nav kārtībā.

I. Kalniņa daiļrade ir plašā amplitūdā, sākot no akadēmiskās mūzikas līdz rokmūzikai. Dievināts par mūziku, ko klausās visas paaudzes. Apskausts par spēju saglabāt iekšēju brīvību un sapņus. Ciets rieksts visiem, kuri vēlas izdibināt viņa dabu, jo savu dvēseli I. Kalniņš atver tikai mūzikā, kur, kā pats pagājušonedēļ jubilejas filmā teica, glābjas no mūsdienu pasaules.

Man viņa mūzika visvairāk asociējas ar savulaik apmeklētajām Imantdienām. I. Kalniņa dzimšanas dienā tik stipri lija, ka “pievēru acis un atkal kā toreiz” atminējos Imantdienas Vecpiebalgā, Alauksta ezera krastā, kur koncerti sākotnēji notika. Toreiz lietu pat nepamanīju, tas pat piestāvēja šai skaistajai vietai un ģeniālajai mūzikai… Toreiz, 1996. gadā, tika uzstādīts apmeklētības rekords, pie Alauksta pulcējot 10 000 Imanta Kalniņa mūzikas cienītāju. Vai to kādreiz varēs atkārtot? Jo, kā teicis pats komponists, cilvēks nedzīvo no maizes vien. Imantdienas sākās no sapņa par brīvību – personisko brīvību, tiesībām būt noteicējam par sevi, savu dzīvi, sapnis par savas tautas brīvību.

Mīļāko dziesmu man nejautājiet. Katrai ir īpašā vieta, laiks, stāsts un, moderni sakot, mesidžs. Mani visvairāk suģestē I. Kalniņa šamaniskās buramdziesmas, šķiet, tās uz klausītāju iedarbojas kādā pavisam citā, metafiziskā līmenī, un “dod dūnas gaišumu vakara bēdām.”

Aizvadītajā nedēļā klausījos ne tikai viņa mūziku, bet ar interesei skatījos filmu sēriju “Dziesmas ceļš. ImKa” par to, kā dzejolis atnācina mūziku, lasīju jaunākas un vecākas intervijas ar mākslinieku. Tās retās reizes, kad žurnālistiem izdodas ar komponistu pārmīt kādu vārdu, ir neaizmirstamas. Jo, neskaitot ģeniālo I. Kalniņa mūziku, kurā ir kaut kāds kosmoss un dievišķa dzirksts, mani vienmēr fascinējusi pati komponista personība. “Es dzīvei neļauju sevi uztraukt, es neļaušu dzīvei sevi tiranizēt. Es uz dzīvi skatīšos mierīgi.” Tik viedi! Un man liekas, ka tik mierīgi un gudri I. Kalniņš arī dzīvo un rada.

Dzimšanas dienā komponistam vēlu atkalsatikšanos ar klausītāju. Iespējams, Imantdienās jūlijā. Ja ne, klausīsimies viņa mūziku ierakstos, jo tajā patiešām var rast patvērumu. Bez šīs mūzikas nav iedomājama Latvija, tās cilvēki, Dziesmu svētki, teātra vēsture, kino nozare, koncertdzīve, garās vasaras naktis ar ģitāru pie ugunskuriem. Daudz baltu dieniņu, māksliniek!