Svētki – par jebkuru cenu?

Pēc ilgāka klusuma perioda šopavasar ar jaunu sparu sabiedrībā un sociālajos tīklos uzvirmoja kaislības par Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, kam vajadzēja notikt pērnvasar, bet koronavīrusa pandēmijas dēļ tos pārcēla uz šo vasaru.

Situācija valstī gada laikā diemžēl nav uzlabojusies, gluži pretēji – šobrīd saslimstības rādītāji turpina pieaugt, tādēļ svētku organizatoru vēlme tomēr tos sarīkot šovasar, maigi sakot, izbrīna. Svētku izpilddirektore Agra Bērziņa intervijā raidījumam “Kultūras rondo” pauda, ka šobrīd tiek domāts par pavisam netradicionāliem dziesmu un deju svētkiem, kas veidosies vasaras mēnešos līdz pat septembrim, lai nepārklātos notikumi, lai nebūtu liela pulcēšanās un varētu ievērot visus epidemioloģiskos nosacījumus, kādi būs attiecīgajā laikā. Plānots, ka pārsvarā viss notiks ārpus telpām dažādās vietās epidemioloģiski drošajās pašvaldībās.

No vienas puses, ir saprotamas organizatoru bažas par pārrāvumu Dziesmu svētku procesā, ko radītu svētku atcelšana pavisam, jo bērni un jaunieši, kuri tajos piedalās, veido jauno maiņu lielo Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Tomēr – vai patiešām gadu desmitiem iedibinātās tradīcijas var tik vienkārši beigties, ja vienu reizi svētki nenotiks?

Varbūt klusuma periods radīs “telpu” pārdomām, jaunām idejām un pēc tam, kad atgriezīsimies normālā dzīvē, kas, droši vien, tomēr būs citādāka nekā līdz šim, arī Dziesmu un deju svētki – gan skolēnu, gan pieaugušo – iegūs jaunu elpu un citus risinājumus? Bez pompozitātes, bez dziedātāju un dejotāju pārmērīgas dresūras, bez svētku rīkotāju, komponistu, deju radītāju, kolektīvu vadītāju un svētku virsvadītāju ambīcijām, koncepcijām, kas nomāc dziedāt un dejotprieku.

Pati Skolēnu dziesmu un deju svētkos neesmu piedalījusies, un žēl, ka tā. Taču biju XX Vispārējo Dziesmu un deju svētku dalībniece 1990. gadā, Atmodas laikā, un tos atcerēšos vienmēr. Svētku sajūtu radīja notikumu kopums – nakšņošana kādā no Rīgas skolām uz matrača sporta zālē, nakts ballītes, mēģinājumi Mežaparka Lielajā estrādē, pošanās svētku gājienam, saviļņojums un svecīšu liesmiņas noslēguma koncertā, dziedot Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” un Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs”. Domāju, ka arī bērniem un jauniešiem svētku sajūtu rada dažādu notikumu kopums.

Skolēnu Dziesmu un deju svētku rīkotāji un politiķi gan norādījuši, ka svētki, ja tie arī notiks, būs brīvprātīgi. Taču kā to nodrošināt, ja nebūs vienprātības kolektīvu vadītāju, bērnu vecāku vidū – vieni gribēs piedalīties, bet citi, baidoties riskēt ar drošību un veselību – ne? Un, pats galvenais – ko par to domā paši bērni un jaunieši? Par visu vairāk tomēr negribētos, lai šogad Skolēnu Dziesmu un deju svētki piespiedu kārtā kļūst par “brīvprātīgi obligātu” notikumu.