Statistika, kas jālabo

Kamēr visi cītīgi sekojam līdzi skaitļiem, cik ik dienu ir ar “Covid-19” saslimušo, ir kāds cits skaitlis, kam nepievēršam uzmanību, bet kas šovasar aug teju katru karsto un saulaino dienu. Tas ir cilvēku skaits, kuri zaudējuši dzīvības uz ūdens. Jauni vai ne tik jauni, bet viņiem izrādījās liktenīga veldzējošā pelde nezināmajā jūrā vai tik ļoti zināmajā peldvietā vietējā ezerā vai piemājas dīķī. Es nevaru spriest vai analizēt, kādēļ katrs gadījums notika, bet tās ir nelaimes, kas varēja arī nenotikt.

Šogad no ūdenstilpēm izcelti jau 80 bojāgājušie. Gads vēl tikai pusē… Pagājušajā gadā ūdens izdzēsa 96 cilvēku dzīvības. Tikmēr no “Covid-19” mirušas 32 personas. Es zinu, ka šos skaitļus nevar salīdzināt gluži kā mazus bērnus, jo katrs aug un attīstās savā tempā, un tomēr. Ūdens ir paņēmis pārāk daudz dzīvību. Cik par to tiek runāts un cik – darīts, lai drūmo statisku mainītu? Manā skatījumā ir vajadzīga steidzama reāla rīcība. Varbūt jānoorganizē masveida peldēšanas apmācības, izglītojošas lekcijas vai pie katras peldvietas jāorganizē glābēju atrašanās, taču ir jādara. Kad autoavārijās uz ceļiem bija daudz bojāgājušo, tika domāts un darīts, lai situācija mainītos. Rezultāti bija. Nu ir kārta mazināt noslīkušo statistiku.

Kāds man iebildīs un teiks, ka skolās jau organizē peldēšanas nodarbības un bērni dodas uz tuvējiem baseiniem. Jā, esmu dzirdējusi labas vecāku atsauksmes, kuri priecājas, ka bērni dzīvojas pa ūdeni, kāds priecājas par stingru treneri un rezultātu – bērns tiešām iemācās peldēt. Bet esmu arī dzirdējusi ne tik glaimojošas atsauksmes – baseini ir par mazu vai skolēnu par daudz, kā rezultātā visi – kā “siļķes mucā”, bez reālas iespējas ko apgūt.

Es ūdenī nejūtos komfortabli, arī peldēt protu slikti, bet tieši tādēļ neesmu pārgalvīga, drīzāk piesardzīga un bailīga. Taču kā it visam dzīvē, arī šīm manām sajūtām un pietātei pret ūdens priekiem ir iemesls. Bērnībā Alūksnes ezerā, spēlējoties ūdenī kopā ar citiem bērniem, pakļuvu zem laivas. Kā šodien atceros, ka tā bija jautra rotaļa un mēs visi skraidījām ap laivu, kas acīmredzot gribēja doties dziļākos ūdeņos. Viens acumirklis, un esmu zem laivas, redzu ūdeni un laivas dibenu. Par nekādu nopietno slīkšanu to nevarētu saukt, tomēr man ar šo gadījumu bija pietiekami, lai es no ūdens ja ne īsti baidītos, tad tajā būtu ļoti, ļoti uzmanīga. Domāju, ka tieši šīs pieredzes dēļ, man tā arī nav izdevies iemācīties peldēt.