Stāsti, kas atbalsojas mūsos

Janvāris dažādos mūsu valsts vēstures posmos ir mēnesis, kurā risinājušies nozīmīgi, pat Latvijai izšķiroši notikumi. Jaunāko laiku vēsturē par vienu no kulminācijas punktiem kļuva 1991. gada barikādes, ar kurām tieši vai netieši bija saistīts ikviens no mums.

Esot uz Atmodas viļņa, bija skaidrs – jābrauc! Tie, kuri uz Rīgu nedevās paši, pavadīja ceļā tuviniekus, darba kolēģus, draugus, paziņas un satraukti sekoja līdzi notikumiem ar Latvijas Televīzijas vai Latvijas Radio starpniecību.

Gadi rit, un nu jau par to dienu notikumiem māca vēstures stundās un tie, nu jau ar laika distanci, pārtop mākslas faktos. Joprojām spilgtā atmiņā režisores Ditas Balčus veidotā izrāde “Re: atmoda”, ko pirms sešiem gadiem tieši janvārī bija iespēja noskatīties Alūksnes Kultūras centrā. Izrādes notikumi risinās barikāžu dienās, kad tiek ieņemts Preses nams. Taču stāsts ir par izvēlēm, par pirmo mīlestību, un izrādes finālā saprotam, ka tās galvenā varoņa prototips ir Edijs Riekstiņš, kurš negadījās īstajā vietā un laikā, un liktenīgajā 20. janvāra vakarā tika nošauts Bastejkalnā.

Arī režisora Viestura Kairiša filma “Janvāris”, kuras uzņemšana jau noslēgusies, bet pirmizrāde vēl tikai gaidāma, uz barikāžu laiku raugās no jauna cilvēka skata punkta. Režisors to iecerējis daļēji kā autobiogrāfisku darbu, vairāk kā pieaugšanas stāstu, kas ir arī liela vēsturiska tautas pavērsiena daļa. Aktieris Kārlis Arnolds Avots, kurš filmā atveido astoņpadsmitgadīgo Jazi, kādā intervijā atzina, ka visinteresantākais barikāžu dienās viņam šķiet dramatiskie notikumi, un to centrā viņš ierauga nevienu citu kā Ediju Riekstiņu, kurš tolaik, 1991. gadā, bija nedaudz vecāks par Jazi.

Zīmīgi, ka tieši barikāžu atceres dienu laikā medijos parādījās ziņas par jaunas vēsturiskas melodrāmas “Dzīve pārtraukta” uzņemšanu, un tās galvenās varones prototips būs Atmodas laika politiķe Ita Kozakeviča. Viņa bija viena no visspilgtākajām Trešās Atmodas personībām, kuras dzīve negaidīti aprāvās 35 gadu vecumā. Taču savos 35 gados I. Kozakeviča paguva neiedomājami daudz, bija filoloģe, sabiedriska un valsts darbiniece, aktīvi piedalījās Atmodas notikumos un pelnīti ieguva titulu “Sieviete Latvija”.

Visu vēsturisko notikumu centrā vienmēr ir cilvēks, un tieši tādēļ jau arī vēsture ir interesanta. Katra cilvēka dzīve ir stāsta vērta, un, lai arī cik sarežģītus vēstures līkločus mēs būtu izgājuši, ir svarīgi, ka šādi stāsti top. Taču vēl svarīgāk, ka tie atbalsojas mūsos, rosinot domāt, izprast, vērtēt.