Iešu uz grāmatnīcu

Pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš klātienē nevarējām iegādāties grāmatas, jo tās bija nokļuvušas epidemioloģiski nedrošo prešu sarakstos. Ja bijām nolūkojuši kādu lasāmvielu internetā vai skatlogā, zvanījām uz grāmatnīcu, lai to mums izsniedz. Bez jelkāda kontakta ar iekārotajām grāmatām, ieskatīšanos tajās vai aptaustīšanas.

Kad šo ierobežojumu pieņēma, sākotnēji īpaši neuztraucos, jo man mājās ir pietiekami krājumi, kas tā vien gaida lasīšanas kārtu, pie tam, tā ir izdevība pārlasīt kaut ko sen nelasītu, atminēties klasiku, kas arī bieži vien aizķērusies mūsu vai vecāku grāmatplauktos. Tāpat kā vērtīgu iegādes avotu esmu atklājusi lietoto grāmatu vietnes, un arī sociālo vietņu grāmatnieku grupās citu izlasīto reizēm var dabūt pat par velti. No 12. janvāra atvērtas arī bibliotēkas un, protams, neviens nebija liedzis iegādāties grāmatas ar interneta starpniecību.

Nemaz nerunājot par elektroniskajām grāmatām vai audio lasījumiem, kurus gan nesalīdzināšu ar drukāto izdevumu, un lasītāji mani sapratīs.

Izbrīnu radīja vien pielemto ierobežojumu neloģisms – epidemioloģiskās drošības vārdā lielveikalā veļas pulveri vai zeķes drīkstēja pirkt, bet blakus plauktā esošās grāmatas ne. Grāmatnīcā kalendāru – dabūjam, grāmatu – ne. Pārsteigumu sagādāja arī augsta valsts ierēdņa apgalvojums, ka, lūk, bez alkohola tauta nevar iztikt, bet bez grāmatām var.

Jā, tauta pacietās, visi dzīvi, taču šajā kontekstā mani daudz vairāk uztrauc, kā šis ierobežojumu laiks ietekmēja izdevējdarbību. Jo no aizliegumiem cieta rakstnieks, mākslinieks, redaktors, korektors, izdevniecība, tipogrāfija, grāmatnīcas darbinieki.

Tādēļ liels prieks bija lasīt ziņas, ka šonedēļ pēc jaunā valdības lēmuma ne tikai atveras grāmatnīcas, bet vairākas grāmatas “dodas” uz tipogrāfiju – arī šis process bija nostopējies.

Jāatzīst, saprotu arī tos, kuri vīpsnā, ka grāmatnieki situāciju pārspīlēja. “Iztēlojos ainu, kurā policija, laižot darbā ūdens šļūtenes, gumijas lodes un asaru gāzi, aizliedz iekļuvi grāmatu tirgotavās tūkstošiem lasīt izslāpušu Latvijas iedzīvotāju,”, kāda dāma joko tviterī. Jā, varbūt manā burbulī mani apņem informācija par lasīšanu un lasāmvielu, un varbūt tāpēc tas šķiet aktuāli, taču, palūkojoties tuvākajā apkārtnē, nemaz jau to lasītāju tik daudz nav. Gribētos domāt, ka šis laiks rosinājis cilvēkus tai pievērsties. Un tad tas būtu pie pandēmijas ieguvumiem pieskaitāms trekns pluss, jo lasīšana mums dod iespēju aizdoties visur, kur vēlamies, tajā pašā laikā paliekot mājās.

Bet šonedēļ iešu uz grāmatnīcu.