Skaudrais brīdis pienāk ne saukts, ne gaidīts

Lai arī šķita, ka 2024. gads manā dzīvē varētu atnest pozitīvas pārmaiņas, jo ir taču manējais – pēc ķīniešu horoskopa Pūķa gads – notiek pavisam savādāk. Tieši februāris iesākās ar ziņu par manas ilggadējās kolēģes pēkšņo došanos mūžībā, bet pēc nedēļas vēl viena sēru vēsts – acis uz mūžu aizvērusi mana mammīte. Pēc pēdējās tikšanās ar mammu pirms nedēļas sapratu, ka viņas 86 gadus garais mūžs tuvojas beigu punktam, taču šādu ziņu negaidīju sestdienas, 10. februāra, vakarā. Tā pārsteidza sāpīgi, pāršķeļot visus nākamo dienu plānus.

Savas mūža mājas viņa rada mūsu ģimenes kapos Gaujienā, blakām savam mīļajam vīram. Abi ar brāli vēl pēdējo reizi noglāstījām, sasedzām un novēlējām gaišu ceļu tur, Augšā. Bagāts mūžs aizvadīts, piedzīvojot Otrā pasaules kara laiku, kad mūsmājās bradāja gan krievu, gan vāciešu karavīru zābaki. Tā sekas mana mamma izjuta visu savu dzīvi, jo pēc tam, kad viņas māte nejauši uzkāpa uz mīnas, paliekot bez vienas kājas, visa saimniecība gūlās uz pamatskolas skolnieces pleciem. Bet viņa bija uzņēmīga, pašmācības ceļā kļuva par grāmatvedi un visu savu darba mūžu arī šajā amatā nostrādāja. Vēlāk vairākkārt piedzīvoja tuvu cilvēku aiziešanu mūžībā, kas viņai lika ilgstoši mirkt asarās.

“Kā tu to visu par savu mammu un vecmammu atceries?” bēru dienas vakarā man jautāja mani bērni, kuri, klausoties izvadītājas stāstījumā, nevarēja valdīt zaudējuma sāpju asaras. Atceros, jo mēs ar mammu un vecmammu bijām ļoti tuvas. Bērnībā vakaros, pirms došanās pie miera, mēdzu piesēst uz gultas pie vecmammas. Viņa man rādīja savas fotogrāfijas un stāstīja par dzīvi, kura viņas jaunības prieku dejot bija pārsvītrojusi uz visiem laikiem. Vēlāk, kad jau bērnības mājas biju pametusi, ar savu ģimeni bieži braucu ciemos uz Trapenes “Torņkalniem”, un atkal – daudz, daudz runājām. Par dzīvi, par darbu, par bērniem un vīriem, par šūšanu, adīšanu, kādu labu nesen redzētu filmu vai izlasītu grāmatu. Arī sazvanījāmies katru dienu, kaut vai tikai pasakot, ka viss kārtībā.

Pēdējos četrus gadus, kad mamma dzīvoja pie manis, bija smagi noskatīties, kā cilvēks lēnām aiziet, kā pazūd viņa domas, atmiņas, sapratne. Cilvēks izdziest. Tādēļ runājiet ar saviem vecākiem pēc iespējas vairāk, izziniet viņu dzīvi, jo tā ir bagātība, kas katram mums paliek no viņiem! Skaudrais brīdis, kad lūpas klusē uz mūžu, pienāk ne saukts, ne gaidīts, un tad jau ir par vēlu.