Pirms diviem gadiem Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Eiropas Savienības dalībvalstis līdz 2030. gadam izskaust bezpajumtniecību. Lai to panāktu, valstīm jāstrādā pēc kopīga plāna, jāpārtrauc sodīt cilvēkus par to, ka viņiem nav māju, un jāiegulda līdzekļi, lai palīdzētu viņiem atgriezties dzīvē.
Šoruden vienā naktī 35 Eiropas pilsētās, tostarp arī Rīgā, vienlaikus norisināsies plaša bezpajumtnieku skaitīšana. Tā plānota oktobrī un sniegs detalizētu ieskatu par cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas – viņu pilsonību, ienākumu avotiem, sociālo situāciju, ģimenes stāvokli un to, cik ilgi viņi jau dzīvo bez mājām. Iegūtie dati tiks analizēti un nodoti politikas veidotājiem. Lai gan šāda uzskaite Eiropā līdz šim nav veikta pēc vienotiem principiem, dažās valstīs, piemēram, Somijā, šāda skaitīšana notiek jau regulāri – ik pēc diviem gadiem. Tomēr man gribētos, lai tie nebūtu tikai cipari, bet sekotu reāla darbība un bezpajumtnieki arī paši vēlēsies ko darīt lietas labā. Vai viņi gribēs darīt un mainīt savu dzīvi? Jau šobrīd viņi izvairās no iesaistes kādos atbalsta pasākumos un pēc pabalstiem nemaz tā neskrien, jo zina, ka par velti tas gluži nebūs – būs kas jādara. Velkot paralēles galvaspilsētai ar mazpilsētu Alūksni – arī Alūksnē bezpajumtnieki ir, bet ko dos viņu saskaitīšana vien. Šobrīd gan to klātbūtne jūtama vairāk pie veikaliem, kur viņi meklē cilvēkus, kuri var viņus finansiāli pabalstīt. Satiekami arī pie atkritumu tvertnēm, cītīgi meklējot kaut ko noderīgu. Par brīnumu man, viņi vienmēr arī ko atrod. Atceros gadījumu, kad tikko kā biju iznesusi atkritumus, iekāpu automašīnā, lai brauktu prom, bet redzu, ka pie miskastes pienāk bezpajumtnieks un cītīgi sāk rakāties tieši pa to tvertnes daļu, kur biju izbērusi savējos. Paliku vērojot, vai viņš atradīs ko noderīgu. Atrada.
Bezpajumtnieki Alūksnē ir, tas nav ne noslēpums, ne jaunums, bet, kamēr man neko neprasa, dzīvot netraucē. Arī viņi ir cilvēki un viņiem jādzīvo sava dzīve. Tāda, kādu paši izvēlējušies. Var jau būt, ka šāda skaitīšana un projekti patiešām palīdzēs labāk saprast, cik daudz un kādi ir cilvēki, kas dzīvo ārpus sistēmas. Varbūt tas būs solis pretī humānākai politikai vai mērķtiecīgākiem risinājumiem. Bet jebkura uzskaite ir tikai rīks – tukšs, ja tam neseko darbi, attieksmes maiņa un vēlme iedziļināties cilvēkstāstos, ne tikai datos. Bezpajumtnieks nav tikai sociāla statistikas vienība – tā ir dzīve, kas kādreiz nogriezusies no ceļa. Un ne vienmēr kāda cita dēļ. Jā, var būt krīzes, bet gadiem dzīvot bez noteiktas pajumtes, pārtiekot vien no citu izmestā, tomēr ir izvēle. Dažreiz cilvēki paši nevēlas iet ceļu atpakaļ. Kā palīdzēt, ja palīdzību nevēlas.
