Salaulāties ar valsti

Rasojošais lietus, kailie koku vainagi un tuvējā pagalmā trūdošo ābolu smarža liecina par novembra iestāšanos. Novembris vienmēr Latvijā atnāk ar sarkanbaltsarkano, sveču liesmiņām un piemiņu. Bet brīvība, kas mums dota, ir svētki.
Ir daudz latviešu tautas teiku par stipriniekiem, drosminiekiem, pūķu kāvējiem un varoņiem. Pie tām pieder arī teika par mūsu tautas varoni Lāčplēsi, kas stāsta par viņa lielo spēku un drosmi, un to, kā viņa spēks cēlies. Andreja Pumpura radītais Lāčplēša tēls ir padarīts par visu latviešu varoni. Šo pārliecību nevajadzētu pazaudēt. Mums joprojām ir savi varoņi.
Tiem, kuri lasa avīzi biežāk kā vienu reizi mēnesī, zina, ka man bijusi pietiekami cieša saistība ar militāro sfēru. Bieži vien pēc mācībām, intervijām, apstrādājot iegūto informāciju, nodomāju – varbūt pamēģināt. Varbūt mesties piedzīvojumā un izmēģināt militāro profesiju.
Bet tad ir kas tāds, kas mani attur. Jo stāsts nav tikai par dinamisku darbu un iespēju gūt labu atalgojumu.

Katrs karavīrs, uzsākot aktīvo dienestu, dod karavīra zvērestu un apliecina to ar savu personisko parakstu. Vienības komandieris skaļi nolasa zvēresta tekstu, bet karavīri ik pa teikumam vai frāzei vienā balsī atkārto to: “Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību, pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem.”
Lūk, šis zvērests izsaka visu. Tas nav tikai darbs. Tā ir atbildība par visu Latvijas iedzīvotāju kopumu.
Virtuves sarunās bieži izskan, ka cilvēki nejūtas droši par savu nākotni, nejūtas novērtēti un vajadzīgi šajā valstī. Tas vairāk saistīts ar sociālekonomiskajiem apstākļiem.
Vai es kā latviete jūtos novērtēta un saprasta Latvijā? Es nezinu. Cilvēks nekad netiks novērtēts līdz galam. Arī sapratne ir aizdomīgs jautājums. Es paturu tiesības būt brīvi domājošs, radošs cilvēks, līdz ar to nevaru pretendēt uz kaut kādu globālu sapratni. Man ir iespēja strādāt šajā valstī, un esmu par šo iespēju pateicīga. Zināmā mērā pat uzskatu to par savu pienākumu, bet es par to nedodu zvērestu.
Bet ir cilvēki, kuri gatavi sevi salaulāt ar valsti, zvērot ar savu dzīvību. Lai ko tādu darītu, manuprāt, ir jābūt garā spēcīgam un nesavtīgam cilvēkam. Lāčplēši joprojām ir!

Tāpēc novembra ieskaņās novēlu ikvienam par to padomāt, novērtēt un attīstīties!