Saikne, kas nepazūd

Klāt oktobra pirmās nedēļas nogale un svecīšu vakars Alūksnes kapos. Nerakstīts likums, ka šī mēneša pirmajā sestdienā Alūksnē atkal satiksies dzimtas, lai pabūtu kopā, sakoptu savu tuvinieku atdusas vietas un iedegtu svecītes viņu piemiņai.

Daudzus pēdējos gados svecīšu vakari bijuši silti un mierīgi, bez lietus, un tad, kad kapi sakopti, ir laiks nesteidzīgām pastaigām pa Alūksnes kapsētu, baudot citu par citu skaistākus skatus, kas paveras skatienam. Dažviet no kāda uzkalna veroties šķiet, ka no putna lidojuma raugies uz lielu pilsētu, kuras namu logos mirdz tūkstošiem uguntiņu. Svecīšu vakars tā pa īstam ļauj apjaust Alūksnes kapu patieso mērogu un to, cik sena un bagāta ir mūsu pilsētas vēsture. Tas tāpat kā kapusvētki uztur dzīvu saikni starp paaudzēm. Starp mums un tiem, kuru vairs nav mūsu vidū.

Nesen piedalījos Alūksnes Tūrisma informācijas centra rīkotajā Pilsētpārgājienā, kas šoreiz tika rīkots pa Alūksnes Lielajiem kapiem. Saulainajā un septembra nogalei tik neraksturīgi siltajā dienā tie patiešām atgādināja Dvēseļu dārzu, un Pilsētpārgājiens rosināja ar citām acīm palūkoties uz šo vietu. Kā stāstīja gide Ilona Riekstiņa, apbedījumi tajā notiek jau devītajā – divpadsmitajā kārtā. Tas vēlreiz apliecina, cik sena ir mūsu skaistā kapsēta Tempļakalna pussalā Alūksnes ezera krastā. Paaudzes nāk un aiziet, tādēļ sāpīgi skatīties uz sarkanajiem mietiņiem, kas iesprausti kapu laukumiņos, kas tagad lemti aizmirstībai. Un nebūs neviena, kas svecīšu vakarā pie tiem iededz kādu svecīti. Tādēļ vērā ņemams ir ierosinājums, kas pasākumā izskanēja gan no Tūrisma informācijas centra darbiniekiem, gan Pilsētpārgājiena dalībniekiem, proti, ar zināmu regularitāti Alūksnes kapos rīkot talkas, kuru laikā sakoptu vēsturiski nozīmīgu personību atdusas vietas. Jācer, ka šis ierosinājums gūs atsaucību un ar laiku šādu aizmirstībai lemtu kapavietu kļūs mazāk.

Manuprāt, skaista tradīcija izveidojusies pēdējos gados, kad iedegtas svecītes rotāja gandrīz puskilometru garo akmens valni gar Alūksnes kapsētu. Tas atgādina svecīšu upi, kas iezīmē robežšķirtni starp divām pasaulēm, kas neredzamām saitēm saistītas viena ar otru.

Oktobris tradicionāli tiek uzskatīts arī par veļu laiku, kas uztur dzīvu domu par dzimtas vienotību. Tā sākumu iezīmē Miķeļdiena jeb 29. septembris, bet beigas – Mārtiņi 10. novembrī. Tradīcijas gadsimtu gaitā mainījušās. Luterāņiem un baptistiem Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta Baznīcas gada pēdējā nedēļā – svētdienā pirms pirmās Adventes. Savukārt Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu vai Visu dvēseļu dienu atzīmē 2. novembrī. Taču nemainīga paliek saikne ar mūsu mīļajiem, kuri tagad jau ir prom, citā saulē.