Runāt ar sirdi

Kopš augstskolas laikiem, kad apguvu retoriku, un droši vien arī pirms tam, mani vienmēr interesējušas politiķu publiskās runas svinīgās reizēs. Ja kādreiz aizrautīgā ballītē gadu mijas uzrunas nav sanācis noklausīties, tad tās parasti nākamajā dienā meklēju rakstos vai ierakstos, ne tikai mēģinot uztvert vēstījumu, bet arī pētot scenāriju, akcentus, kulmināciju, nobeigumu… Daudzi pavīpsnās, jo, ko gan politiķi var jaunu pateikt, gan jau simtreiz atražotas klišejas, garlaicīgas prognozes par saulainās tāles sasniegšanu pašiem vien saprotamā birokrātiskā žargonā tā, ka “tantei no Bauskas” (iecienīts žurnālista Kārļa Streipa teiciens – red.) un ne tikai tantei tur grūti ko saprast. Jā, bet ne vienmēr.

Publisko runu nevajadzētu novērtēt par zemu, jo tā apvieno vairākas prasmes, kuras padara jebkuru cilvēku par vērā ņemamu personību. Runa ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Īpaši valsts prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts, jo ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Tām ir īpaša vieta vēstures liecībās.

Man vienmēr šķitis, ka spēja noformulēt savas domas un idejas vārdos ir liels talants, jo to, ko mēs paši saprotam, ne vienmēr izdodas vēstīt saprotamā veidā savai publikai. Es pati to arvien mācos. Manuprāt, šī ir viena no vērtīgākajām mūsdienu prasmēm spēt sarežģītas lietas pasniegt vienkārši un uztverami.

Pasaule ir piedzīvojusi daudz izcilu oratoru, kuri spējuši iedvesmot klausītājus. Gribas domāt, ka viens no viņiem ir arī mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kura uzruna gadumijā nav palikusi nepamanīta ne tikai manā informācijas burbulī. To ir lasījuši un ar to dalījušies simtiem cilvēku. Tātad tur kaut kas bija. Manuprāt, piesaistīja tas, ka runa bija ļoti personiska. Salīdzinot ar 2022. gada uzrunu, ko teica toreizējais prezidents Egils Levits, tā savukārt bija izteikti politiska: par okupācijas pieminekļu nojaukšanu, par latviešu valodu, par karu Ukrainā, par kovidu, par augstajām cenām, par gaidāmo ekonomisko transformāciju un modernu, solidāru Latviju. Bet Rinkēvičs novēl, “lai ar kaimiņu, kurš neciešami trokšņo, jūs atrastu, par ko cīnīties kopā. Kopā sanestu malku tai jaukajai kundzei, kura pati nekad nelūgs palīdzību. Un kopā apēstu pīrādziņus, kuri šogad sacepušies pārāk daudz, daudz par daudz”. Neatceros, ka jebkad kāds no prezidentiem būtu šādā veidā uzrunājis valsts iedzīvotājus, un šī uzruna noteikti ir nākusi no sirds. Prezidenta amatā ir svarīgs pārliecības spēks, vārda spēks un autoritāte, kas izriet no tā, kā viņš šo vārdu lieto un pasniedz. Jo katrs vārds nes aiz sevis veselu pasauli. Viena lieta ir uzrakstīt skaistu tekstu, bet otra – tādu, kas aizskar cilvēkā viņa dvēseles stīgas. Runāt ar sirdi.