Rudens daudzās nokrāsas

Rudens patiesībā ir tāds mānīgs laiks. Kāds bieži saka, ka tas atnes depresiju, jo ir drēgnums, lietavas, kad kokiem jau “novilktas” lapas, parādās pelēkums. Vakari kļūst tumšāki, un silto džemperu laiks ir klāt. Tā vien gribas ievīstīties savā villainē, dzert siltu piparmētru tēju un gatavoties ziemas mieram.

Un tajā pašā laikā rudens ir tik krāšņs – visi siltie toņi no saules košā līdz ķirbju oranžajam.

Čabošās lapas rotaļīgās vēja dvesmās. Koku galotnes Vidzemes augstienēs, kuras veido dažnedažādākās krāsu gammas. Savas burvības šādā rudenī ir. Ne velti jau trešā man pazīstama Latvijā dzīvojoša ģimene par savu galamērķi rudenī izvēlas Alūksni.

Viņi vaicāja: “Klau, ko Alūksnē rudenī var apskatīt?” Es teicu: “Visu!” Un ne tikai Alūksnē. Novads patiešām iekrāsojas rudentiņa toņos, ir īstais laiks, lai to baudītu. Turklāt rudenī, piemēram, miķelītes, mārtiņrozes, āboli, ķirbji un viss, ko daba dod, ir kā “broša” tam, ka rudentiņš patiešām ir bagāts vīrs. Tomēr nevajag piemirst – rudens laikā sevi jāsargā – jo tik un tā tas ir viltīgs. Gluži kā cilvēki. Viendien tie var būt jauki, smaidoši un pretimnākoši, tomēr pēcāk auksti, pelēki un nežēlīgi.

Tāpat rudens laiks saistās ar vēl kādu būtisku lietu – aizgājušajām dvēselītēm. Kamēr latviešiem veļu laiks ir kluss, rudens drēgnuma un miglas ieskauts, Meksikā mirušos piemin ar krāšņu parādi un priekpilnu dzīves svinēšanu. Taču tajā pašā laikā avoti vēsta, kas šis Mirušo dienas festivāls ir saistīts ar kādu slepenu reliģiju, kas kopš 21. gadsimta ir publiska un kļūst aizvien izplatītāka Dienvidamerikā un ASV, kaut arī katoļu baznīca to atzinusi par sātana kultu.

Bet mums, latviešiem, kad vilki rudenī gaudo, sācies veļu laiks. Vēl šo laiku mitoloģijā dēvē par Dieva dienām. Domāju – cilvēkiem gribas, ka mirušo pasaule pastāvētu, jo tā ir sava veida saikne – atmiņas par aizgājēju. Kas īsti ir velis? Tā ir mūsu pašu domu projekcija vai kaut kas pats par sevi eksistējošs? Diemžēl tās durtiņas veras tikai vienā virzienā, un, kas nokļūst taisaulē, atpakaļ atnākt un izstāstīt par to nevar. Tādēļ, manuprāt, vismaz mūsdienās latviešu kultūrā veļu laiks ir tāda garīga satikšanās ar saviem mīļajiem aizgājējiem. Savukārt bērniem veļu laiks ir ļoti svētīgs, lai iepazītu savas dzimtas jau mirušos radus, lai iemācītos cienīt viņus.

Tas novērojams arī svecīšu vakaros, kur klusā, svētīgā mirklī arī vismazākie ģimenes locekļi tiek ņemti līdzi uz kapsētām. Viņiem stāsta par tiem, kuri atdusas kapu kopiņās, māca, ka tās ir jākopj, jānoliek sveces gaismiņa vai ziedi, lai būtu kāds, kurš turpina šo pieminēšanas brīdi no paaudzes paaudzē.