Rīt vairs nebūs šodiena

Daudzi no mums dzīvo vakardienā, veldzējas atmiņās, citi – sapņo par daudzsološo rītdienu. Bet cik no mums ir šodienā? Protams, nevar pa dzīvi tikai peldēt un domāt vienīgi par šo mirkli – kaut kas taču arī jāieplāno. Šoreiz vairāk aizdomājos par mirkļa un šīs dienas baudīšanu. Vienu brīdi praktizēju katru rītu ieskatīties spogulī un sev skaļi pateikt: “Laura, šī ir tava labākā diena mūžā!” Ziniet, šķiet, ka tas kaut kādā veidā pozitīvi ietekmēja manu ikdienu, – būs jāatsāk šis vienkāršais rīta rituāls. Iesaku arī jums (ja gribat, lai tieši jūs ietekmē šis teikums, tad sakiet savu vārdu. Bet varat teikt arī manu – es noteikti to sadzirdēšu un jutīšu), jo šodiena ir tikai viena.

Ir situācijas, kad cilvēks apsēžas, galvu saķēris, un secina – vēl viens gads paskrējis. Ko redzēju, ko PIEredzēju?

Katra minūte, diena un gads ir tikai vienu reizi. Piemēram, koncerts bērnudārzā – nu, tikai šoreiz tas ir tāds, kāds ir, jo nākamais jau būs pavisam citādāks. Mamma vai tētis var domāt:

“Ak, šoreiz izlaidīšu, nav laika.”, bet bērnam tieši šodien tas ir svarīgi, tas ir viņa īpašais mirklis. Un tā jau ir – šīs mazās “šodienas” ir tik skaistas, unikālas un aizkustinošas! Pieaugušie bieži grēko, savu egoismu liekot augstāk par bērna svarīgo brīdi. Var jau teikt, ka dzīvojam steidzīgā laikmetā. Ticiet man, lai cik ātri skrietu, rītdienu nenoķert, bet šodienu pazaudēt gan var.

Mums katram dzīvē ir posmi, kad varam kalnus gāzt, bet ir arī tādi, kad jāpiebremzē. Saka taču – redz, dzīve apstādina, liek šo to pārdomāt. Pēc katra skrējiena ik pa laikam vajag piesēst, paskatīties apkārt un pabūt savā šodienā. Ir tāda mīkla “Kas iet bez kājām un nenāk atpakaļ?” – atminējums skaidrs.

Laiks ir nepielūdzams, nepierunājams, to nevar apstādināt. Svarīgi katram būt klāt savai šodienai, savam unikālajam mirklim. Jo tā jau ir – te mēs esam, un te mūsu vairs nav.

Kas interesanti, senatnē viens no vienkāršākajiem veidiem, kā noteikt laiku, bija nevis to mērīt, bet piesaistīt kādiem notikumiem. Piemēram: tad, kad nežēlīgais ķēniņš iebruka mūsu zemē; tad, kad ķirši ziedēja; tovasar, kad vecajā ozolā iespēra zibens (Avots: neogeo.lv). Ak, kā varētu ieplānot kādu skaistu ceļojumu tad, kad ķirši ziedēs, un tas pienāks pavisam ātri. Kas zina, bet es pagaidām baudīšu laiku, kad kokiem lapu nav, bet visapkārt plīvo sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs.