Rindā pēc naudas vairs nav jāstāv

Pirms vairākiem gadu desmitiem, mācoties skolās, atceros, reiz skolotājs mums, skolēniem, stāstīja, ka tālākā nākotnē, runājot pa tālruni, sarunu biedru varēs arī redzēt. Kā otru tolaik neticamo stāstu atceros par naudu. Skolotājs bija lasījis, ka naudas nākotnē vairs nebūšot. Par to sarunu biedru klausules otrā galā mums, bērniem, likās ticami, tikai nesapratām, kur to cilvēku varēs redzēt, ja klausule, lai dzirdētu, jāliek pie auss. Bet nauda? Naudas vēsture taču sākusies 75 000 gadu pirms mūsu ēras. Mani vecāki tolaik strādāja kolhozā “Trapene”. Labi atceros garās rindas pie kases kolhoza kantorī, kad algas dienā gadījās aiziet pie mammas, kura strādāja par grāmatvedi. Visi stāvēja rindā pēc naudas.

Sarunu ar skolotāju par naudas tēmu vismaz reizi mēnesī atcerējos arī vēlākos gados, kad jau strādāju toreizējā sadzīves pakalpojumu kombinātā par fotogrāfi un vēlāk – laikraksta “Oktobra Karogs” redakcijā. Tā parasti bija diena, kad par padarīto saņēmu darba algu, kad gāju pie kasieres un pēc saraksta viņa to izsniedza skaidrā naudā. Nauda, lai arī mainījās tās izskats un nosaukums, vēl arvien bija drukātā formātā, un tāda tā ir arī mūsdienās. Tomēr pienāca brīdis, kad izpratu skolotāja toreiz teikto par naudu. Arvien lielāku lomu sāka spēlēt tā sauktie bezskaidras naudas norēķini, kuros izmanto elektroniskās naudas formas. Lielāko daļu bezskaidrās naudas norēķinu sākotnēji sastādīja norēķini ar čekiem, ko izrakstīja konkrētai personai. Tad pārgāja uz plastikāta kredītkartēm vai debetkartēm, kas kalpo kā atslēga, lai atļautu bankai pārskaitīt naudu no pircēja norēķinu konta uz tirdzniecības uzņēmuma norēķinu kontu. Nu arī karte, lai maksātu, nav nepieciešama, ja vien tās dati ir ievadīti viedtālrunī.

Arī darba algu vairs sen nesaņemam, stāvot rindā pie kases, bet tikai retā darba vietā to izmaksā skaidrā naudā. Turklāt, lai mazinātu ēnu ekonomiku, Labklājības ministrija rosina noteikt, ka darba devējam ir jāinformē Valsts ieņēmumu dienests (VID) par faktu, ka darba alga tiek izmaksāta skaidrā naudā, liecina ministrijas sagatavotais noteikumu projekts. Tas – lai mazinātu tā saucamās “aplokšņu algas”, no kurām nemaksā nodokļus. Pašreiz neviens normatīvais akts neparedz darba devējam pienākumu deklarācijās vai paziņojumos norādīt informāciju par darba algas izmaksu skaidrā vai bezskaidrā naudā. Līdz ar to VID nav iespējas iegūt precīzus datus gan par konkrētiem darba devējiem, kuri darba samaksu izmaksā skaidrā naudā, gan arī par darba ņēmējiem, kuri darba samaksu saņem skaidrā naudā.

Tātad nauda nekur nav pazudusi, tā joprojām ir, tikai to taustāmā veidā lietojam arvien retāk, un rindā pēc tās arī vairs nav jāstāv.