Sandra Apine
Kinodarbu jomā esmu detektīvžanra un trilleru cienītāja un, ja neskaita sabiedrisko televīziju, manā ekrānā visbiežāk nonāk Netflix tumšie seriāli ar drūmām Skandināvijas vai britu zemes ainavām, miglu, dīvainiem detektīvinspektoriem, narkotiku postu, maniakiem, sarežģītām slepkavību izmeklēšanām, nolaupītiem cilvēkiem, pazudušiem bērniem… Tas viss ir aizraujoši līdz brīdim, kad tas notiek realitātē, turklāt nekādās ārzemēs, bet tepat Latvijā. Līdz brīdim, kad uzzini – kamēr tu zem siltas segas ar tēju rokās skatījies seriālu, tikai 150 kilometru attālumā kāds bērns zeķītēs brida pa sniegu, meklēdams palīdzību… Pa sniegu, kurš, tik ilgi gaidīts martam līdzīgajā ziemā, uzkrita tieši nelaimīgajā sestdienā…
Andrejs Kuzņecovs. Šis vārds lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju neizteica neko, bet sestdienas vakarā par to, lai pazudušais zēns atrastos sveiks un vesels, lūdza visa Latvija. Nepilnus divus gadus vecais puika pazuda pusdienlaikā Rēzeknes novada Skangaļu ciemā. Mugurā pelēka jaka, zeķbikses, zeķītes, bez apaviem. Viņu atrada ap desmitiem vakarā apsnigušu, bezsamaņā pie dzelzceļa sliedēm aptuveni kilometru no mājām. Kad tas tika paziņots, pārņēma atvieglojums un netverama ticība tam, ka ne vienmēr viss beidzas tā kā Rogovkā. Taču drīzumā sekoja nākamā ziņa, kas šo ticību satrieca putekļos: ārsti cīnījās par viņa dzīvību, taču glābt mazo Andreju vairs nebija iespējams.
Kāpēc tik mazs bērns netika pieskatīts, kādos apstākļos zēns patiesībā pazuda, – jautājumu ir daudz, un tos visus šķetinās izmeklētāji. Pēc Rogovkas, lai arī kā atklājās traģiskā patiesība, ir zināma ticība, ka tas izdosies. Tāpat jācer, ka tiks pārskatīti algoritmi, kā šādās situācijās rīkojas glābšanas dienesti, jo vismaz man, kura šajā gadījumā var sevi nodēvēt vien par dīvāna eksperti, šķiet dīvaini, ka pazuduša bērna gadījumā ātrās palīdzības mediķi notikuma vietā nestāv “zemajā startā”, lai atrašanas gadījumā nekavētu nevienu sekundes simtdaļu un sniegtu palīdzību atrastajam. Noderētu arī kārtības pārskatīšana, kādā sociālie dienesti “ierauga” ģimenes, kuras labāk tomēr lieku reizi pieskatīt.
Diemžēl redakcijas sleju par šādu tēmu esmu rakstījusi pārāk bieži. Atceros Dobeles desmitgadīgo Diānu, kuras nāve bija uz vecāku sirdsapziņas, piecgadīgo Liepājas Ivanu, kurš nepieskatīts apmaldījās mežā un tika atrasts miris… Svaigā atmiņā vēl ir Rogovkas Justīne, kuras vecākiem tieši šajās dienās piespriests sods par bērna nonāvēšanu. Mums nevajag skandināvu maniakus, daži vecāki paši ļoti labi spēlē šo lomu, nemaz to neapzinādamies.
Katrai traģēdijai ir savas mācības. Bērnu aizsardzības centrs aicina vecākus būt atbildīgiem pret saviem bērniem, savukārt sabiedrībai kopumā būt vērīgiem un izpalīdzīgiem, ja bērnam nepieciešama palīdzība. Vecāki nedrīkst aizmirst, ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam nepieciešama pieaugušā cilvēka uzraudzība pastāvīgi, savukārt sabiedrībai noder atgādināt, ka svešu bērnu nav, tādēļ svarīgi būt vērīgiem pret apkārt notiekošo un nepieciešamības gadījumā ziņot atbildīgajām iestādēm.
Reklāma