Purvīša acīm

Pirms nedēļas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā noslēdzās izstāde ar īsu, kodolīgu nosaukumu “Purvītis”, kas veltīta izcilā latviešu ainavista Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejai. Tagad jau zināms, ka tā kļuvusi par vienu no apmeklētajām muzejā pēdējo 30 gadu laikā. Kā liecina muzeja speciālistu apkopotie dati, projekts kopumā piesaistījis 75 972 skatītāju uzmanību. Pie tam izstādi bija paredzēts slēgt 9. oktobrī, bet lielās skatītāju intereses dēļ to pagarināja par nedēļu.

Patiesībā tas nepārsteidz, jo, manuprāt, cilvēki šajā visiem sarežģītajā laikā ir noilgojušies pēc kaut kā sirdi sildoša un acis veldzējoša, pēc vienkāršības, skaidrības un harmonijas. Tas viss atrodams mākslinieka Vilhelma Purvīša gleznotajās Latvijas ainavās. Esmu laimīga, ka arī man šovasar bija iespēja apskatīt izstādi un uz brīdi pabūt “citā laikā un telpā”, jo tobrīd šķita, ka laiks patiešām ir apstājies. Muzeja apmeklētāji nesteidzīgi aplūkoja Purvīša gleznas, izbaudot mūsu mīļās Latvijas ainavas gadalaiku ritējumā, pie dažām atgriežoties vairākkārt. Mani īpaši uzrunāja mākslinieka gleznotās rudens ainavas, kas vedina uz apceri, un ziemas skati, kuros sniegs ieguvis gluži vai telpisku apveidu. Ne velti Purvītis dēvēts par sniega filozofu.

Zīmīgi, ka šoruden kā turpinājums izstādei “Purvītis” Rīgā Alūksnes Kultūras centrā skatāma Vilhelma Purvīša audzēkņa dabasskatu meistardarbnīcā, mūsu novadnieka Teodora Paulovica gleznu izstāde “Atgriešanās”. Daudziem izstādes apmeklētājiem, īpaši jaunākajai paaudzei, Paulovica darbi būs jaunatklājums, bet, iespējams, raisīs interesi arī par Purvīša daiļradi, jo Paulovica gleznotajās dzimtā novada ainavās ļoti skaidri redzama viņa skolotāja ietekme. Kā izstādes atklāšanā sacīja mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, visiem lielajiem meistariem ir sava skola un savi turpinātāji. Savukārt mākslas zinātnieces stāstītajā par Vilhelmu Purvīti atrodama atslēga, kādēļ tik tuva skatītājiem arī mūsdienās ir viņa glezniecība. Ar savu dabasskatu meistardarbnīcu viņš radījis latviešiem Latvijas tēlu jeb priekšstatu par to, cik Latvija ir skaista, ka tā ir mūsu zeme, ka tā pieder mums un katram no mums šeit ir sava vieta.

Šis rudens mums dāvājis brīnišķīgus skatus, bet, pateicoties Vilhelmam Purvītim un Teodoram Paulovicam, tie atklājas gluži kā no jauna, ja uz tiem paraugās no mākslinieka skatpunkta. Katrs no mums, palūkojoties apkārt, var kaut uz brīdi vismaz savās sajūtās kļūt par mākslinieku, vērojot koši dzeltenos bērzus, kas izceļas uz pelēko alkšņu un tumšzaļo egļu fona – tik raksturīgu un sirdij mīļu savas dzimtās Latvijas ainavu – un iekadrējot to savā atmiņā.