Precēties vai neprecēties?

Saeima pērn atbalstīja priekšlikumus, kas paredz no šī gada 1. jūlija atļaut laulāties bez lieciniekiem. Plānots noteikt, ka līgavainis un līgava var pieaicināt vienu vai divus pilngadīgus lieciniekus, taču liecinieku neierašanās nebūs šķērslis laulības noslēgšanai.

Jau vairākus gadus fotografēju kāzas, un manā praksē tā nekad nav gadījies, bet esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad kāds no lieciniekiem aizguļas vai sajauc datumus. Tad ātri tiek meklēts liecinieka aizvietotājs un situācija ir glābta, bet nu šāds sarežģījums nebūs šķērslis laulību noslēgšanai. Tas vien jau būs liels pluss.

Bet cik viegli cilvēki maina kāzu paradumus? Daudzus gadus strādājot šajā nozarē, esmu redzējusi, kā pandēmija mainījusi kāzu paradumus. Kāzas divatā, tolaik vēl ar lieciniekiem, nu jau ir pavisam ierasta lieta. Esmu dzirdējusi arī atvieglojuma nopūtas, kad pāris saka – ja nebūtu pandēmijas, būtu jāaicina visi radinieki un draugi un kāds varētu apvainoties, ja viņu neuzaicinātu. Ja runājam par mani, vienmēr esmu gribējusi lielas kāzas, lielu balli un visu līdzcilvēku prieka sajūtu.Taču esmu bildējusi arī bezgala skaistas kāzas, kurās ir tikai jaunais pāris ar vedējiem. Un tad es domāju – vai es varētu apprecēties tā
– tikai divatā, pat bez lieciniekiem? Un, kāpēc gan ne? Ir tik daudz dažādu faktoru, kāpēc cilvēki izvēlas pavisam mazas kāzas vai pat slēgt laulību pavisam privāti, bez sarīkojuma, un tas ne vienmēr ir finanšu jautājums. Būdama tik daudzās kāzās, es redzu arī nereti valdošo satraukumu kāzu rīkotāju un radinieku vidū, kas dažreiz ir gatavs “uzsprāgt” gluži nevietā. Viss iespējamais ir redzēts, un es pat nevaru saskaitīt, cik kāzās esmu bijusi. Pēdējā laikā esmu arī dzirdējusi pārdomas – kāpēc cilvēkiem kāzas ir tik svarīgas? Zinu, ka var kopā dzīvot tāpat, zinu, ka šķiršanās statistika ir ļoti augsta, bet mani tik un tā vilina tāds maģisks šī pasākuma pienesums. Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk redzu citu dzīves piemērus, jo mazāk ticu laulību institūtam. Lai arī kāzas man ļoti gribētos, nezinu, vai tā nav tikai tāda maģiskā domāšana – par ilgu un laimīgu kopdzīvi. Negribas arī savos, tuvu 40, kļūt par ciniķi un vairs neticēt. Tāpēc es uzņemšu kursu – lai dzīve pati parāda, jo var cerēt, ka satiksi brīnišķīgu partneri, var arī domāt, ka nav jau tādas mūžīgas mīlestības. Var visu ko, bet realitāte ir realitāte, un to nevajadzētu ne sacukurot, ne saraudzēt. Vajag dzīvot, kā ir. Un to es mācos. Bet vēlamās kāzu kleitas attēls man tik un tā stāv telefona atmiņā, jo nevienam no tā ļaunāk nekļūs.