Dzīvojot Alūksnes novadā, esmu dzirdējusi apzīmējumus “reģions”, “attālums”, “nomaļš”. It kā atrašanās pie valsts robežas automātiski nozīmētu būt kaut kam mazākam, lēnākam vai mazāk svarīgam. Taču patiesībā pierobeža nav nomale – tā ir drošības līnija un dzīva kopiena, kurā cilvēki ne tikai dzīvo, bet arī strādā, audzina bērnus un veido nākotni.
Janvāris ir brīdis, kad ierasti runājam par jauniem sākumiem. Taču pierobežā jaunais gads bieži sākas ar veciem jautājumiem – vai būs darbs, vai būs ceļi, vai būs jaunieši, kuri paliek? Alūksnes novads nav tukša vieta kartē. Tā ir teritorija ar uzņēmējiem, skolotājiem, mediķiem, zemniekiem, jauniešiem, kuri grib strādāt un dzīvot savā dzimtajā pusē. Taču, lai tas notiktu, ar labiem nodomiem vien nepietiek. Jārada vide, kurā gribas ne tikai izdzīvot, bet dzīvot. Bieži runājot ar cilvēkiem, esmu jautājusi – vai zini kādu zelta noslēpumu, kam jānotiek, lai cilvēki mūsu novadā atgrieztos? Atbildi tā arī neesmu saņēmusi, laikam jau mums katram pašam jāgrib te būt, jāatrod iespēja šeit dibināt ģimenes. Prieks redzēt un komunicēt ar strādātgribošiem, radošiem jauniešiem, kuri ir šīs puses patrioti, – viņi neaizbrauc, bet paliek.
Pierobežai nepieciešama īpaša attieksme, izpratne, ka vienādi noteikumi visā valstī praksē nenozīmē vienādas iespējas. Darba vietu piedāvājums šeit ir ierobežotāks, sabiedriskais transports – retāks, mājokļu izvēle – šaurāka. Tajā pašā laikā prasības cilvēkiem ir tieši tādas pašas kā Rīgā: strādāt, maksāt nodokļus, būt aktīviem un lojāliem valstij. Ja pierobežā jaunietis pēc skolas neredz iespēju strādāt, dzīvot un attīstīties, viņš aizbrauc. Ne tāpēc, ka nemīl savu novadu, bet tāpēc, ka grib nākotni. Un katrs aizbraukušais ir signāls, ka kaut kas sistēmā nestrādā. Varu jau viņus saprast – galvaspilsētas kārdinājumi vilināt vilina, arī ar mani pašu tā reiz notika. Bet esmu pateicīga, ka atgriezos Alūksnē, – šī ir vieta, ko mīlēt. Šeit ir uzņēmēji, kuri dod iespēju strādāt gribošajiem. Man ir svarīgi, ka varu te justies droši, kas attiecas uz bērniem – viss ir sasniedzams, man sirds ir mierīga, jo skola tepat, aiz stūra. Prieks, ka skolēniem ir plašas interešu izglītības iespējas, – es teiktu, mēs ejam uz augšu, uz priekšu! Pierobeža nav nomale. Alūksnes novads ir miera osta, kur sapņu piepildījums nav nereāls! Tā ir vieta, kur sākas Latvija. Un, ja gribam stipru valsti, mums jāsāk ar stiprām pierobežām – ne tikai vārdos, bet arī darbos. Lūk, varam ar lepni paceltu galvu teikt, ka dzīvojam vietā, kur sākas mūsu valsts!
Un, skatoties ārā pa logu, atkal varam lepni pacelt galvu, jo dzīvojam taču ziemas galvaspilsētā! Ir daudz labu iemeslu, lai te būtu.
