Iedomājieties situāciju (pat, ja tā no morāles viedokļa jums šķiet nepieņemama) – jūs aizdodaties uz vērienīgu koncertu milzīgā arēnā ar savu mīļāko, šķietami noslēpjoties starp tūkstošiem fanu un baudot vakaru publiski un vienlaikus anonīmi sava sirdsāķīša apskāvienā, kad pēkšņi pret jums tiek pavērsta pilnīgi nevainīga starmešu gaisma un visa arēna un kosmiskā ātrumā arī visa pasaule (jo dzīvojam sociālo tīklu laikmetā) pieķer jūs mīlas dēkā.
Tā gadījās kādam tehnoloģiju giganta direktoram Bostonā, ASV, un viņa personāla vadītājai, kuriem nesenais grupas “Coldplay” koncerts kļuva liktenīgs viņu darba un privātajai dzīvei. Vērienīgos koncertos plaši izmantotā “kiss – cam” jeb skūpstu kamera, kura starpbrīžos izklaidē apmeklētājus, pavēršoties pret nejauši izraudzītu pāri un aicinot viņus saskūpstīties, šoreiz netīšām atmaskoja kādus, kuri noteikti gribēja palikt anonīmi. Lieki piebilst, ka šis intīmais incidents, īpaši jau pāra reakcija, cenšoties noslēpties, izraisīja īstu vētru internetā. Sociālie tīkli un ziņu portāli eksplodēja ar spekulācijām, mēmēm un asprātīgiem komentāriem, apšaubot korporatīvās ētikas robežas un personīgās dzīves privātumu publiskā telpā.
Bet ne par to ir stāsts, jo neba analizēšu bulvārpreses sižetus. Šis notikums liek dziļāk aizdomāties par privātuma robežām mūsdienu sabiedrībā, īpaši publiskos pasākumos. Skaudrs atgādinājums par publisko telpu nemanāmo, bet arvien klātesošo digitālo aci, spilgts piemērs tam, cik ātri dzīves var sagraut digitālās ēras negantie zobi. Jo tie nav tikai atmaskoti mīļākie, tās ir ģimenes, bērni. Protams, ne visi ir tik atpazīstami kā Bostonas pieķertais miljonārs (kurš pēc šķiršanās droši vien vairs tāds nebūs), bet katram savs privātums ir svarīgs, neatkarīgi no tā, kas viņš ir.
Koncerti, sporta spēles un citi lielie pulcēšanās pasākumi tradicionāli ir vietas, kur cilvēki var atbrīvoties, izbaudīt mirkli un izjust anonimitāti pūlī. Taču digitālās tehnoloģijas, ar visur esošajām viedtālruņu kamerām un lielo ekrānu tehnoloģijām, ir izdzēsušas šīs robežas. Ja runājam par mazāku vērienu, tas ir aktuāli arī mums, ne velti uz pasākumu afišām brīdina, ka tajos fotografēs un filmēs, tostarp mediji. Protams, tāds ir žurnālistu darbs – atspoguļot norises, atstāt liecību par laiku, kurā dzīvojam, bet arī mēs to cenšamies darīt uzmanīgi.
Aprakstītā Bostonas pieredze ir mācība visai izklaides industrijai. Tā ir zīme, ka ir pienācis laiks pārskatīt, kā tiek izmantotas kameras un kā tiek pārvaldīts publiskais saturs. Cerams, ka tas veicinās plašākas diskusijas un jaunu protokolu izstrādi, kas līdzsvaros izklaides elementus ar indivīda tiesībām uz privātumu un drošību.
Notikušais liek arī pārdomāt, vai mēs kā sabiedrība esam gatavi uzņemties pilnu atbildību par tehnoloģiju, kas mums ir rokas stiepiena attālumā, sekām, jo publiskā telpa vairs nav anonīms patvērums, bet gan pastāvīgi fiksēta realitāte.
