Sandra Apine
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas sabiedrība nav kļuvusi saliedētāka, secināts Latvijas Universitātes Politikas zinātnes maģistrantūras studentu veiktajā pētījumā. Un pēdējā laikā – kovids un karš Ukrainā saliedētības rādītājus sagrāvis vēl krasāk.
Palūkojoties garākā nogrieznī, viens no būtiskiem faktoriem ir etniskā daudzveidība, kas jau izsenis pastāv Latvijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem lielākā daļa iedzīvotāju pieder pie četrām lielākajām tautībām Latvijā – latviešiem (62,5 %), krieviem (24,7 %), baltkrieviem (3,2 %) un ukraiņiem (2,3 %). Ņemot vērā, ka pēdējo trīs grupu pārstāvji lielākoties sadzīvē lieto krievu valodu, tas saliedētību neveicina.
Tāpat Latvijas sabiedrība nav gatava pieņemt citādo, secināts pētījumā. Arvien vairāk pasaulē un Eiropā aktualizējas jautājums par LGBTQ+ kopienas pārstāvju tiesībām, un Latvija šajā jautājumā ne tikai stagnē, bet virzās lejup.
Arī “Covid” pandēmija atstājusi būtisku un paliekošu ietekmi uz Latvijas sabiedrību un attieksmi pret līdzcilvēkiem. Viedokļu atšķirības tieši vakcinācijas jautājumā ir ietekmējušas ļoti daudzas ģimenes. To apliecina arī BENU aptiekas stresa termometra rezultāti – vērtējot attiecības ar tuviniekiem pēdējā gada laikā, vairāk nekā ceturtā daļa jeb 27 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju snieguši atbildi, ka tās ir pasliktinājušās. Tagad gan kovids līdz rudenim esot uzvarēts, bet katrs no mums noteikti zina cilvēku, kurš par pandēmiju ir atšķirīgās domās, sākot no vakcinācijas ignorēšanas un beidzot ar “plakanzemes” pielūgšanu. Tas saliedētību neveicina.
Savukārt, kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā Latvijas sabiedrībā arvien vairāk novērojami etniski konflikti, kas veidojas krasu viedokļu atšķirību dēļ. Iedzīvotāju vidū nav viennozīmīgas attieksmes pret Ukrainā notiekošo, atšķiras arī attieksme pret Latvijā ieceļojušiem bēgļiem, sākot no naidīgām putinistu aktivitātēm un beidzot ar nostāju “es esmu par mieru”, kas vērtējama neviennozīmīgi. Skaidrs, ka ar šādi domājošu paziņu es vairs “cigāru kopā nekūpināšu”.
Interesanti tas, ka pēdējos divos šķelšanās procesos saskatāmas personāžu sakritības. Vērojot cilvēku publiskās aktivitātes, jāsecina, ka daudzi kovida un vakcīnu noliedzēji ir arī Krievijas politikas atbalstītāji. “Tā ir mūsu vēsture, lieciet to mierā!” rakstu par pieminekļa – okupācijas simbola nojaukšanu “Facebook” komentē kāds pazīstams antivakseris. Un viņš nav vienīgais. Kā to skaidrot? Vai šie cilvēki ir tik ļoti brīvdomātāji, ka tas jau robežojas ar pretvalstiskām aktivitātēm? Vai arī piecdesmit okupācijas gados iesētās sēklas tomēr kaut kur klusībā dīgušas? Vai tas ir kaut kāds neplīstošs informācijas burbulis, kurā šie cilvēki ir iekapsulējušies? Grūti pateikt. Dzīvojam laikā, kas pētniekiem kādreiz būs ļoti interesants.
Reklāma