Pavasara vitamīns – smiekli

Uzspīdot pirmajiem pavasara saules stariem, manī ieplūst laiskāks noskaņojums, gribas vairāk smaidīt. Tā jau ir, mēs mēnešiem dzīvojam ziemā, un tad tas pavasaris ir ļoti gaidīts. Kā tādi lāči izlienam no meža biezokņa pagozēties gaismā un siltumā.

Varbūt tāpēc, ka mums trūkst saules, maz smaidām un neesam apveltīti ar īpašu humora izjūtu? Protams, ir izņēmumi, bet pārsvarā latviešus nesauktu par lieliem joku plēsējiem. Ir, protams, cilvēki, kuri ar nopietnu sejas izteiksmi spēj sasmīdināt publiku – lūk, tas jau ir kaut kas!

Vikipēdijā atradu humora definīciju – tā ir spēja dzīvē saskatīt, labsirdīgi izteikt un mākslā attēlot dzīves pretrunas to smieklīgajās izpausmēs, komiskas īpašības un parādības. Termins “humors” nāk no senās Grieķijas “humorālās medicīnas”, kas noteica, ka humori (latīņu: humor, “ķermeņa šķidrums”) kontrolēja cilvēku veselību un emocijas. Redz, tā arī ir – humors ārstē. Ja mēs redzam tikai pelēku un melnu krāsu, tad arī nesmaidām, neizdzīvojam dzīvi par visiem simts! Lai humors ir kā mūsu pavasara vitamīnu deva.

Humora izjūtu nosaka personīgā gaume, tomēr tā var būt atkarīga arī no daudziem faktoriem, ieskaitot ģeogrāfisko atrašanās vietu, kultūru, dzīves pieredzi, izglītības līmeni. Sarunā ar režisori Daigu Bēteri apstiprinājās manas aizdomas – komēdiju ir grūtāk radīt, jo katram ir sava humora izjūtas skala. Bet skatītājiem taču patīk pasmieties! Ja iedomājos par kino, tad tā uzreiz nenāk prātā neviena grandioza komēdija. Drāmas gan – to manā sarakstā ir daudz.

Man svarīgi, lai cilvēki, ar ko komunicēju, ir ar labu humora izjūtu. Mums redakcijā ar to viss ir kārtībā un, ko es ļoti novērtēju, – katrs protam tā sulīgi pasmieties arī paši par sevi! Pati laikam īsti nemāku izstāstīt nevienu anekdoti – manā galvā šis fails vienkārši nesaglabājas. Bet smieties un “paķert kādu uz zoba” gan man patīk. Nejaukt humoru ar ļaunu ņirgāšanos.

Vispār, tas ir īpašs talants – nopietni izstāstīt joku, jo nevajag jau sasmīdināt sevi, bet klausītāju. Ir bēdīgi, ja kāds ilgi un dikti stāsta (moka) anekdoti, bet beigās izrādās, ka tā nav smieklīga – gluži kā ēst pusdienas bez garšas. Bet varbūt problēma ir manī, un es vienkārši nesapratu stāstījuma smieklīgo pusi – kā teikt, kamēr aiziet pa to garo žirafes kaklu.

Humors, nevis skaistums glābs pasauli. Kā pirms pāris gadiem kādā intervijā, saistībā ar karu Ukrainā, teikusi ukraiņu aktrise Rimma Zjubina: “Te viss notiek uz humora pamata, reizēm tas ir diezgan cinisks un rupjš humors, taču tas, es tā uzskatu, liecina par nācijas veselību. (..) Humors ir tas, kas neļauj mums sajukt prātā.” Lūk, humoram var būt dažādas nokrāsas, jo tas pavīd pat kara apstākļos. Godīgi sakot, nespēju gan iedomāties, kāda joku dzīšana iespējama šobrīd Ukrainā, bet laikam jau tā ir – ja gribi izdzīvot, ir jāprot būt ne tikai stipram, bet arī ar pareizo attieksmi.