Klāt mūsu lielākie valsts svētki – Latvijas dzimšanas diena. Diena, kad latvieši nodibināja savu valsti, lai brīvi skanētu latviešu valoda un lai patiesi būtu kungi savā zemē. Patriotu nedēļa ienes gaismu citādi rudenīgi dzestrajā novembrī, un, ja man portāls “Alūksniešiem. lv” jautā, ar ko man šīs svētku dienas saistās, izvēlos – ar patriotisma un lepnuma sajūtu. Vienlaikus gan aizdomājos, ko man nozīmē patriotisms, jo tam īsti nav vienotas definīcijas.
Aplūkojot neskaitāmas publikācijas, kas veltītas patriotisma tēmai, redzams, ka šo vārdu izmanto, lai raksturotu gan vietējo, gan nacionālo vai etnisko patriotismu. Literatūrā sastopami arī tādi jēdzieni kā pilsoniskais, ekonomiskais, konstitucionālais, parādes patriotisms u. c. Pēdējam latviešu sarunvalodā pat ir savs apzīmējums – urrāpatriotisms. Šīs izpausmes, tāpat kā cilvēki, var būt dažādas – ne vien cēlas un pašaizliedzīgas, bet arī uzspēlētas. Tomēr, apkopojot dažādās patriotisma teorijas, ir iespējams izdalīt vairākas vienojošas tā sastāvdaļas: radošas jūtas, spēcīgas emocijas, pašaizliedzīgs darbs valsts labā, pienākums pret valsti kā kopīgu projektu, pilsonisks tikums, kā arī personiska identitāte, jo visus minētos aspektus caurvij ideja, ka patriotisma objekts ir nevis kāda abstrakta valsts, bet gan tieši “mana valsts”.
Atmetot teorētisko prātuļošanu, kas tad īsti ir patriotiska rīcība? Ko dara patriots? Ja neskaita dalību dažādos svētku un atceres pasākumos vai atbilstošu simboliku pie apģērba un automašīnas. Ja atbilde ir – “godīgi maksā nodokļus” vai “nenodod savu valsti”, tad, manuprāt, tās ir ne tikai patriotam, bet vispār puslīdz godprātīgam cilvēkam vēlamas īpašības. Vienlaikus saprotu cilvēkus, kuriem grūti ļauties patriotiskām gavilēm, ja nomāc vienkāršas sadzīves rūpes – pietrūkst rēķinu apmaksai, bērnu skološanai, veselības aprūpei, ilgstoši neizdodas sameklēt darbu un sanāk lūkoties istabas kaktā draudīgi noliktā čemodāna virzienā…
Ja runāju par sevi, vienu varu teikt droši. Pat, ja mans patriotisms kaut kur būtu iesnaudies vai apmaldījies, to no jauna atrast, nospodrināt vai “refrešot” palīdz mans žurnālista darbs. Viens ir dzīvot galvaspilsētā, rudenī aizbraukt maksimums līdz Siguldai apskatīties, cik Latvija ir skaista, bet pavisam kas cits – izbraukāt visus novembra dubļus, dodoties pie ļaudīm, kas dzīvo Latvijas nostūros, Alūksnes pierobežā. Laikam jau tikai tad es tā īsti apjaušu, kādēļ mīlu Latviju. Vai es to sauktu par patriotismu? Nezinu, neesmu domājusi, kā precīzi definēt šīs sajūtas. Varbūt tā ir mīlestība un cieņa pret sevi, ģimeni, apkārtējiem, darbu, ko daru, un šo zemi. Un tas ir drusku arī tāds dullums apzināties, cik daudz tomēr esi gatavs šī visa dēļ – Latvijas dēļ – darīt. Patriotisms nav nekāda mistērija. Mēs, Latvijas cilvēki, esam atslēga visam, kas ar Latviju ir noticis un notiks.
