Ir nerakstīti likumi jeb tradīcijas, kas, manuprāt, jāsaglabā neatkarīgi no tā, kā mainās laiki vai pasaule ap mums. Tās ir vērtības, kuras nevajadzētu mainīt. Piemēram, Ziemassvētkos mēs rotājam eglīti – neviens to ar likumu neprasa, bet mēs to darām, jo tā gribam un tas dara mūs priecīgus. Lieldienās krāsojam un kaujamies ar olām, Jāņos pinam pļavas ziedu vainagus – arī to mums neviens nespiež darīt, tomēr darām.
Tāpat es raugos uz tradīciju 1. septembrī skolotājiem dāvināt ziedus. Man tas šķiet tikpat pašsaprotami kā eglīte Ziemassvētkos – ziediem vienkārši jābūt. Zieds bērna rokās nozīmē, ka šī diena nav parasta, tā ir īpaša un svinama. Turklāt bērns šajā brīdī mācās ko daudz vairāk, nekā tikai pasniegt ziedu. Viņš apgūst cieņu un pateicību, iemācās dāvāt prieku citam. Šādi mazi mirkļi kļūst par pamatu vērtībām, kuras bērns nesīs līdzi visu mūžu.
Tomēr ne visi vecāki tā domā – daži uzskata, ka bez ziediem skolotājam varētu iztikt. Nereti izskan arguments: kāpēc dāvināt ziedus, ja skolotājs vēl neko nav paveicis, jo mācību gads tik tikko sācies? Es šādam apgalvojumam nepiekrītu. Ziediem pirmajā skolas dienā ir jābūt, jo tie nav atalgojums par paveikto, bet gan svinīgs sveiciens jaunā ceļa sākumā. Protams, ir daudzas tradīcijas un ieradumi, no kuriem laika gaitā var atteikties, taču ziedu dāvināšana 1. septembrī, manuprāt, nav viena no tām. Argumentam, ka tas ir finansiāls slogs, nav pietiekoša pamatojuma. Ikdienā tērējam naudu daudz mazsvarīgākām lietām, bet ziedu pasniegšana ir par cieņas un svētku sajūtas radīšanu. Ziediem nav jābūt lielam, dārgam pušķim – pietiek ar vienu vienīgu ziedu, paša dārzā plūktu.
Vēl esmu dzirdējusi diskusijas par to, ko dāvināt vīriešu dzimuma pedagogiem – vai tiešām arī viņiem pienākas puķes? Protams, ka jā. Idejas par ananasiem vai citām neparastām dāvanām šķiet drīzāk nevietā. Iedomāsimies, ja visi 18 bērni vienam skolotājam uzdāvinātu pa ananasam – kur to visu likt? Vai tas radītu svētku sajūtu? Vai tas būtu svinīgi un skaisti?
Man 1. septembris ir svētku diena, un zinu, ka tā tāda ir daudziem. Arī ja skola sen jau absolvēta. Kad šogad stāvēju svinīgajā līnijā kopā ar savu pirmklasnieku, svētku burzmā pamanīju arī sirmgalves, kuras bija apstājušās maliņā ar sajūsmu noskatīties uz skaisti sapucētajiem bērniem. Viņu acīs bija vairāk prieka nekā dažos vecākos un arī bērnos. Zinu, ka viņām mazbērni šajā skolā nemācās, taču acīmredzot šī diena tāpat ir īpaša – svētki, kas atgādina par savu jaunību, par laiku, kad skolas zvans skanēja arī viņām. Un kādēļ gan negremdēties atmiņās, esot klāt svinīgajā svētku pasākumā. Tas bija ļoti mīļi un sirsnīgi.
Esmu pārliecināta – neatkarīgi no tā, kā mainās pasaule, 1. septembrī ziediem ir jābūt. Ziedi ir cieņas, pateicības un sirsnības simbols. Tie ir pateicības vārdi bez skaņas, prieka un cerības apliecinājums jaunā mācību gada sākumā.
