Pasaka par alūksnieti

Reiz dzīvoja alūksnietis. Viņš mīt tādā vietā, kur ziemas ir kā ziemas (vispār jau tādas ir arī Zosēnos, uz kuriem alūksnietis ir dikti greizsirdīgs, tiklīdz Toms Bricis tos laikaziņās piemin Alūksnes vietā), kur vasaras gandrīz vienmēr ir kā vasaras (ja vien neskaita lielākas lietavas, kas Latviju piemeklē arvien biežāk un reizēm skar arī alūksniešus, kuri līdz šim ar popkornu un limonādi sēdēja pie ziņu ekrāniem un šausminājās par Jelgavā un Jūrmalā izraisījušos Venēciju). Tā ir vieta, kura Latvijas kartē izsenis iezīmēta brūnā kalnu krāsā un lepojas ar Latvijas augstākās pilsētas statusu, savukārt šogad alūksnietis lepns pie sienas sprauda nule nodrukāto Malēnijas karti, kaut mazliet pukojās, ka burts “A” jau ieslīdējis Latgalē. Kaut arī alūksnietis dzīvo gana tuvu trakajam kaimiņam, kurš ārdās tepat aiz dzeloņstiepļu žoga, viņš mierīgi mazdārziņā audzē gurķus un tomātus, zinot, ka vietējā pulka kareivji tiks galā ar jebkuru naidnieku un vēl sarīkos parādi pa Alūksnes ielām, kā tas izsenis šai vietā noticis. Alūksnietis dzīvo vietā, kur viņam nevajag nedz baseinus, nedz SPA centrus, jo pa ceļam uz darbu viņš nopeldas Alūksnes ezerā, sūtot līdzjūtības rīdziniekiem vai citiem sābriem, kam līdz tuvākajam ūdenim jākratās vismaz stunda. Alūksnietis dzīvo vietā, kur parastais kalendārs lāga nedarbojas, jo te gadu skaita nevis no janvāra līdz decembrim, bet no augusta pirmās svētdienas līdz nākamā gada augusta pirmajai svētdienai jeb kapusvētkiem. Nojukt nevar, jo visi, kuri pārbrauc izstieptā Smiltenes novada robežu (un tagad to varēs darīt pa smukajiem svaigi asfaltētajiem Alsviķu līkumiem), uzreiz pārslēdzas alūksniešu laika skaitīšanas sistēmā un sarūpē šampanieti, ko šaut gaisā alūksniešu gadu mijā.

Tuvojoties šai gadu mijai, katrs alūksnietis kļūst satraukts un nervozs. Pucē mauriņa zāli līdz zemei un biežāk steidzas uz kapiem, kur, par laimi, mauriņa nav, taču jāstiepj kapu smilts no patālās vietas, kur tā pilsētas valde to atkal aizstiepusi. Kad svētku drānas ir sarūpētas (un tas nav nekāds nieka darbs – trīs dienām un divām naktīm sapucēties tā, lai gadu neredzētais rads nesmīkņātu par pērn redzētu uzvalku), alūksnietis ķeras klāt pilsētas svētku programmai un ar sarkanu zīmuli apvelk, kur nu tagad dosies citus apskatīt un sevi parādīt. Programmas lasīšana alūksnietim ir tik nervoza padarīšana, ka jāieņem nervu ripas vai kaut kas stiprāks, jo ne vienmēr pilsētas valdei izdodas izdabāt sarīkojumu kārajam alūksnietim. Nu, kā tad! Un kur tad lielais koncerts šogad? Tā vietā astoņi mazi, bet kur tad lielais? Pilssalas estrādē nebūs, bet kur tad būs? Ak pie tās Ziemassvētku egles? Tas nudien nav ciešami, skaišas alūksnietis, un nervu nomierināšanai nolemj vēl sesto reizi aizbraukt sakopt kapus.

Priecīgus jums pilsētas svētkus, alūksnieši un viesi! Un laimīgu Jauno gadu!