Lai palīdzētu vecākiem pārraudzīt bērnu aktivitāti digitālajā vidē un nodrošinātu, ka bērnu darbības tiešsaistē ir vecumam atbilstošas, Eiropas Parlaments ir ierosinājis visā Eiropas Savienībā atļaut izmantot sociālos medijus, video koplietošanas platformas un mākslīgā intelekta (MI) pavadoņus tikai no 16 gadu vecuma. Šāda pieeja būtu atļauta arī no 13 gadu vecuma, bet tikai ar vecāku piekrišanu. Deputāti atbalsta ES vecuma pārbaudes rīku izstrādi, taču vienlaikus uzsver: vecuma verifikācijai jābūt precīzai, drošai un jāaizsargā bērna privātums. Tas neatsvabina pašas platformas no atbildības veidot videi drošus, bērniem pielāgotus produktus.
Pētījumi rāda satraucošu ainu – 97 % jauniešu katru dienu lieto internetu, un vairāk nekā trīs ceturtdaļas teenagdžeru savas ierīces pārbauda vismaz reizi stundā. Vēl vairāk – katram ceturtajam jaunietim digitālā uzvedība jau robežojas ar atkarību. 2025. gada Eirobarometra aptauja norāda: vairāk nekā 90 % eiropiešu uzskata, ka bērnu aizsardzībai tiešsaistē jābūt prioritātei.
Var, protams, ieviest aizliegumus. Taču jāapzinās realitāte: jebkurš aizliegums neizbēgami saskarsies ar pretestību. Īpaši no tiem jauniešiem, kuri sociālos tīklus jau lieto gadiem un kuriem tie ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ierobežot to praktiski ir ļoti sarežģīti – jaunieši vienmēr atradīs ceļu. Ja vajadzēs vecuma pārbaudi, atradīsies kāds pieaugušais, kurš “palīdzēs”, un konts būs gatavs.
Un tomēr – tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Sperot soli šodien, speram soli nākotnes jauniešu labā. Piemēram, atceramies, cik liela pretestība sākotnēji bija pret lēmumu skolās noteikt, no kuras klases bērni vairs nedrīkst lietot telefonus. Daudzi to uztvēra kā pārlieku stingru ierobežojumu. Taču šodienas pirmklasniekiem tas liekas pašsaprotami – skolā telefonu nevar izmantot. Nevar pa kluso stundas laikā uzspēlēt spēlīti vai paskatīties kādu video. Tāds ir noteikums, un viss. Viņi nezina, ka varētu būt citādāk.
Tieši šādi piemēri parāda galveno – visa būtība slēpjas robežās. Tehnoloģijas no mūsu ikdienas nepazudīs, un pieaugušie paši bieži vien cīnās ar to lietošanas samazināšanu. Naivi būtu cerēt, ka bērni spēs disciplinēties paši. Taču, ierobežojot, uzraugot, skaidrojot un palīdzot, varam panākt, ka ekrāni bērniem ir ieguvums, nevis risks. Tikai tā digitālā vide var kļūt jēgpilna – nevis par defektu, bet gan par vērtību.
Aizliegumi neatrisinās digitālās pasaules izaicinājumus. Taču tieši stingras, skaidras un konsekventas robežas – ko ievieš ne tikai likumi, bet arī vecāki un skolas – ir solis pretī veselīgākai digitālajai videi bērniem. Mēs nevaram un arī nevajag mēģināt atņemt bērniem internetu. Taču mēs varam iemācīt viņiem tajā orientēties un saglabāt līdzsvaru, nevis ļaut digitālajai straumei viņus aizraut.
