Nepazaudēt savus cilvēkus

Aizvadītais gads Alūksnes novadā iezīmējās ar pārmaiņām. Aprīlī novada pašvaldības domes ārkārtas sēdē deputāti pieņēma lēmumu par pašvaldības vispārējās izglītības iestāžu tīklu novadā, kas nozīmē lielākās daļas lauku skolu slēgšanu un radīja lielu viļņošanos vietējā sabiedrībā. Kopš pagājušā gada 1. jūlija reorganizēts Alūksnes Kultūras centrs, Alūksnes muzejs un Alūksnes pilsētas bibliotēka, kas tagad kļuvuši par novada galvenajām kultūras iestādēm. Savukārt kopš šī gada sākuma Alūksnes novada pagastos vairs nedarbojas vietējo pagastu pārvaldes, bet to pārraudzībai izveidota Alūksnes novada pagastu apvienības pārvalde.

Reformas ir viena lieta, bet cita – kā tā skar cilvēkus. Zinām, ka iedzīvotāju skaits novadā sarūk. Un iespējams, šīs reformas veicinās vēl straujāku to skaita samazināšanos novadā. Taču tas nenozīmē, ka viņu šeit nav. Ir, un ar cilvēkiem, kuri šeit mācās, dzīvo, strādā un maksā nodokļus, vada savas vecumdienas, ir jārēķinās.

Intervijās un sarunās, kas man pēdējā laikā bijušas ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem, kopsaucēju var raksturot vienā vārdā – neziņa. Maz tajās bijis optimisma. Kultūras darbinieki cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas, mēģinot aptvert savā redzeslokā vairākus pagastus, bet, ko tas no viņiem prasa, zina tikai viņi paši. Organizatorisko darbu nav tik viegli savienot ar radošumu, rīkojot pasākumus vai vadot amatiermākslas kolektīvus. Nerunājot nemaz par to, kā atrast mirkli brīva laika sev. Pirms nedēļas, intervējot 1991. gada barikāžu dalībnieku Alvi Bukanu, joprojām jādomā par viņa teikto, ka līdz ar skolu slēgšanu un pagastu reformu vairs nebūs piesaistes konkrētai vietai. Tādēļ vietā ir viņa jautājumi – kā piesaistīt un noturēt laukos jauniešus, jaunos speciālistus, vai būs jaunas darba vietas? Ja nav skolas, bērnudārza, skaidrs, ka jaunie speciālisti meklēs dzīves vietu un darbu pilsētā. “Pagastā ir klusums, ir lietas, ko nevaram izdarīt pašu spēkiem, tādēļ vajadzīga palīdzība no malas, bet nezinām, pie kā vērsties un vaicāt konkrētu atbildi. Bibliotekārs nevar būt universāls un viņu nevar “raustīt” uz visām pusēm. Nepiekrītu, ka tas, kas notiek pašlaik, ir pareizi un radīs būtisku ietaupījumu, kā arī būs virzīts uz attīstību. Tā kopus cūka tomēr nebarojas,” pārdomās dalās Māra Svārupe no Jaunlaicenes pagasta, kura ar domubiedrēm rosina kopīgām aktivitātēm pagasta seniorus.

Kādus augļus nesušas reformas, kādi bijuši ieguvumi un zaudējumi, rādīs laiks. Pats svarīgākais – lai to rezultātā nepazaudējam savus cilvēkus, kas izvēlējušies un sauc šo vietu – Alūksnes novadu – par savu.