Ne tikai gaidīt no skolotāja

Cik gan daudzi no mums, savulaik mācoties skolā, sapņojuši kļūt par skolotājiem! Tolaik, raugoties bērna acīm, šķita, ka skolotājam ir iespējams viss. Viņš ir klases priekšā, viņam vienmēr ir taisnība, viņa rīkojumiem nepieciešama bezierunu izpilde, viņš var uzdot vai neuzdot mājas darbus, viņš vietējā sabiedrībā tiek uzskatīts par inteliģentu un cienījamu cilvēku. Tā var turpināt vēl ilgi. Kāda daļa, vecāku atbalstīti, savu sapni arī piepildīja, vēlāk savu dzīvi saistot ar pedagoģiju.

Tagad laiki ir mainījušies. Skolotāju skolās trūkst, bet esošie nereti apvieno amata pienākumus dažādās izglītības iestādēs, mērojot dienā vairākus desmitus kilometru, lai nokļūtu pie saviem skolēniem uz mācību stundām. Ja arī bērni sapņo par skolotāja profesiju, vecāki mēģina atrunāt to apgūt. Sak’, tā tak ir dīvaina izvēle! Alga neliela, skolēniem tagad ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, profesijai zems prestižs sabiedrībā, nemitīga cīņa par skolotāja vietu un lomu.

Toties skolotājam jāpārzina savs mācību priekšmets, jāzina, kā iemācīt tiem, kuri nemaz nav pārliecināti, vai viņus interesē tas, ko skolotājs grib iemācīt. Jāprot motivēt mācīties, jāzina, kā novērtēt skolēnu sniegumu ar kādu no vērtēšanas metodēm, kādus mācību materiālus izmantot, strādāt gan klātienē, gan attālināti, e – klasē, jāsagatavo plāni, jāzina, kā ieviest jauno kompetenču mācību pieeju. Jāsniedz individuāls mācību atbalsts skolēnam. Pie tam, jāspēj vienmēr būt pozitīvam un korektam, lai nesaņemtu negācijas no skolēniem un viņu vecākiem. Jāzina arī tas, kā organizēt audzināšanas darbu klases stundās, strādāt ar skolēnu vecākiem, tagad vēl arī jābūt vakcinētam pret “Covid-19” un vēl un vēl, ko es pat iedomāties nevaru.

Vai varētu būt daudz jauniešu, kuri vēlētos to visu apgūt, lai vēlāk strādātu skolā par salīdzinoši niecīgu atalgojumu? Nē, nav daudz. Augstskolās pedagoģiju apgūst galvenokārt tie cilvēki, kuri savu darba dzīvi jau vada dažādu līmeņu izglītības iestādēs, un tagad savas zināšanas papildina. Citviet studenti jau no pirmā kursa uzsāk strādāt, taču varam tikai minēt, cik viņu darbs ir kvalitatīvs. Savukārt vēl daži kļūst par auklēm privātās struktūrās vai tomēr izvēlas citu profesiju, tātad tie nav speciālisti, kuri ienāk no jauna nozarē un aizpilda tukšās darba vietas.

Ko darīt? Beidzot pārstāt domāt tikai par to, ko mēs sagaidām no skolotāja, bet arī par to, kā celt šīs profesijas prestižu.