Mūsu kļūst arvien mazāk

Straujiem soļiem tuvojas septembris un tas pienāks ātri – bērni un jaunieši sāk domāt par skolu mācībām. Mūsu novadā šis būs otrais mācību gads pēc skolu reformām. Cik var noprast, iedzīvotāju sašutums par lielajām skolu izmaiņām ir noplacis, bet daudzos jau rūgtums vēl palicis.

Vairākas ģimenes reformu dēļ pieņēma lēmumu pārvākties uz citiem novadiem, daudzi pēdējo gadu laikā devušies ārpus Latvijas robežām. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, šī gada sākumā vislielākais bērnu īpatsvars bija Rīgas reģionā –
19,6 %, bet mazākais Latgalē – 16,5 %. Pērn no Latvijas emigrēja 2 200 bērnu, kas bija 13,5 % no kopējā emigrējušo iedzīvotāju skaita. Statistika gan rāda, ka atgriežas arī. Paskatāmies, cik lauku reģionos vispār palicis cilvēku spēka gados un bērnu! Tā jau nav tikai mūsu novada problēma, tā ir visas Latvijas problēma. Vienīgi, vai tiešām citur zāle ir zaļāka? Diez vai. Var jau būt, ka vienkārši es neesmu tik drosmīga, lai ar visu ģimeni krasi mainītu savu dzīvi, pārceļoties uz sev nezināmo.

Manā redzeslokā nonāca kāds ieraksts vietnē “Facebook”, kā autors ir pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Viņš raksta: “Bez pārsteigumiem – bērnu mūsu sabiedrībā kļūst aizvien mazāk.” Vēl viņš uzsver, ka bērnu grāmatas izdod arvien vairāk, kas ir iepriecinoši (tātad ir pieprasījums – bērni tomēr lasa!), bet skumdinošs ir fakts, ka mācību literatūru izdod arvien mazāk. Mana pieredze rāda, ka pazūd prasība lasīt tā saucamo obligāto literatūru, kas bērniem jāizlasa vasaras laikā. Ja nākamajā gadā mainās klases skolotājs, tad nav jālasa brīvlaikā? Vai arī otrs variants – ieteicamā literatūra, tātad var arī nelasīt.

Ceru, ka mēs nepazudīsim kā tauta! Jau paskatoties, drīzāk –
paklausoties, kas notiek ar latviešu valodu, uznāk bailes. Šķiet, ka nākamā paaudze sazināsies tikai ar viedierīču starpniecību, jo nav jau vajadzības runāt – visu var uzrakstīt. Pat ne uzrakstīt, bet lietot dažādus simbolus saziņai.

Vai jāliek cerības uz latviešu valodas stundām skolā? Kaut gan, diez vai tas ko mainīs. Varbūt es pārspīlēju un pareizas latviešu valodas entuziastu ir vairāk, kā man šķiet.

Nav jau arī ko īpaši brīnīties, jo pat radio reklāmas skandina “es braucu ar tačku”, “ikspārdošana” un vēl vairākas pērles.

Turpinot par viedierīču pielietojumu bērnu ikdienā. N. Sakss Konstantinovs uzsver, ka pieaug cukura diabēta slimnieku skaits, kas varētu būt saistīts ar mazkustīgumu un svara problēmām. Kā viņš raksta: “Lielākā daļa mazo bērnu kustībā pavada tikai aptuveni 20 minūtes dienā! Ar sportu nodarbojas tikai viens no pieciem bērniem un pusaudžiem – tie ir kritiski cipari.” Piekrītu. Sākoties skolas gaitām, ir daudz vielas pārdomām.!