#MeToo

2017. gadā mirkļbirka #MeToo (#EsArī) satricināja pasauli, izraisot Rietumu pasaulē nebijušu apsūdzību vilni seksuālā vardarbībā. Atgādināšu, ka šī kustība sākās ar seksuālas varmācības izgaismošanu varas attiecībās, runājot par atgadījumiem, kad darba vides apstākļos darba devējs piespiedis kādu sev pakļautu vai no sevis atkarīgu cilvēku iesaistīties seksuālās attiecībās pret viņa/viņas gribu, taču, kustībai pieņemoties spēkā, tika uzsākta saruna arī par seksuālu uzmākšanos, kas ietver nevēlamus pieskārienus, verbālus vai rakstiskus seksuāla rakstura ziņojumus, atkailinātu foto sūtīšanu, divdomīgas piezīmes un tā tālāk un tā joprojām.

Pateicoties #metoo kustībai, par šādiem gadījumiem pasaulē runā aizvien plašāk. Lai gan Latvijas sabiedrības uzmanība šobrīd koncentrējusies uz seksuālās vardarbības gadījumiem Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur studentes ilgstoši cietušas no pasniedzēju seksuālās uzmākšanās, bet vadība, par spīti sūdzībām, to noklusē, problēma ar varas stāvokļa nelietīgu izmantošanu diez vai ir lokāla parādība. Tā var notikt un arī notiek jebkur.

Mani vairāk par notikušo un nozares reakciju pārsteidz reakcija sabiedriskajos un sociālajos medijos: tviterī, feisbukā. Tur lielākā daļa, ļoti daudz arī sieviešu, nevis runā par to, kā novērst šādas lietas, bet lepojas, ka ar viņām nekas tāds nekad nav bijis, bet vīrieši sievietes, kuras neklusē, dēvē par “padauzām” un tamlīdzīgi. Tas pierāda, ka mūsu sabiedrība nav pietiekami nobriedusi, lai nosodītu to, kas ilgus gadus ticis uzskatīts par normu. Acīmredzot mēs joprojām neapzināmies, cik trausla ir robeža starp flirtu un uzmākšanos.

Piekrītu, ka tiesiskā valstī jebkurš pārkāpums ir jāizmeklē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vēršoties pie tiesību sargājošajām institūcijām, nevis pakļaujoties masu medijos paustajām emocijām. Taču nevar būt arī otrs grāvis – ja tiesā neko nepierāda, tas nozīmē, ka studentes melo. Sabiedrībai un tiesībsargājošām institūcijām būtu jāsaprot, ka šādi pāridarījumi, kuros nav zilumu, norautu drēbju un dažkārt pat ir saskatāmas abpusējas piekrišanas pazīmes, nedrīkst būt norma.

Neapgalvošu, ka nekad neesmu piedzīvojusi uzmākšanos studiju laikā vai vēlāk darba gaitās, bet kaut kā ar to ir izdevies tikt galā bez psiholoģiskām sekām un palīdzības meklēšanas. Protams, noteikti ne visām tā ir veicies, un atliek vien šādā situācijā iztēloties meitas vai mazmeitas, lai ieslēgtos visi iespējamie trauksmes zvani.

Diemžēl pašlaik skaļāks par pašu problēmu kļuvis pats skandāls kā tāds, tādēļ ceru, ka tad, kad sajundītie ūdeņi norims, atbildīgās institūcijas izstrādās skaidrus kritērijus šādu pārkāpumu identificēšanai, radīs risinājumus, kā vairot drošu vidi Latvijas izglītības iestādēs un kā izskaust abus – likuma pārkāpšanu un cietušā bailes par pārkāpumu neklusēt.