“Mērnieku laikus” adaptēt “TikTokā”

“…es lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev virsū uzbāzies kā es? Un kā sacīt jāsaka, es tad tev atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu…”

Diez kā šī Ķenča lūgšana no latviešu klasikas “Mērnieku laiki” tiks tulkota vieglajā valodā? Pēc gada uzzināsim, jo vieglās valodas aģentūra sākusi rakstnieku Reiņa un Matīsa Kaudzīšu pirms 145 gadiem sarakstītā romāna iekļaujošo restaurāciju, kas nozīmē romāna oriģinālā teksta pielāgošanu vienkāršāk uztveramā veidā jeb tā saucamajā vieglajā valodā. Kādēļ tas vajadzīgs? Projekta autori skaidro, ka nodot romāna vērtības nākamajām paaudzēm top aizvien grūtāk: daudziem mūsdienu lasītājiem brāļu Kaudzīšu teksts kļuvis par sarežģītu, bet atsevišķām sabiedrības grupām tas ir nepieejams uztveres grūtību dēļ. Lūk, kā!

Savā žurnālista un redaktora darbā ikdienā veidoju un rediģēju lielu daudzumu teksta, un viens no pamatuzdevumiem ir to padarīt pēc iespējas lasāmāku, ausij tīkamāku un saprotamu. Tā, lai, kā mēdza teikt žurnālistikas pasniedzējs Kārlis Streips, “arī tantei Bauskā viss būtu skaidrs” vai, kā mums savulaik mācīja viesredaktore Sigita Roķe, – “vienmēr nokāpt no ķeblīša”. Tas nenozīmē rakstīt vieglajā valodā, bet cilvēcīgajā gan – bez birokrātiskiem formulējumiem, trīs rindu gariem projektu nosaukumiem vai akadēmiskiem terminiem. Ne vienmēr var no tiem izvairīties, bet jācenšas.

Savukārt, kad mēģinu iztēloties, kā vienkāršot rakstnieku daiļdarbus, latviešu klasiku, ar kuriem izaugušas paaudzes, stāstus, romānus, kur reizēm katrs teikums vai vārds ir kā mākslas darbs, man neizdodas iztēloties neko labu. Ja mērķis ir palīdzēt cilvēkiem ar uztveres grūtībām, tad viss ir saprotami, taču, ja “vieglinātie” darbi nokļūs skolu mācību programmās, tad to es īsti nesaprotu un man vajag paskaidrojumu vieglajā valodā. Acīmredzot ir tā, ka pirms 145 gadiem rakstīts teksts ir nesaprotams mūsdienu lasītājam. Pieļauju, daudzu vecvārdu nozīme ir jājautā skolotājiem un vecākiem, bet tieši tāpēc jau to sauc par mācīšanos, par valodas bagātināšanu, zināšanu krāšanu.

Ziņa par ieceri latviešu literatūras klasiku tulkot vieglajā valodā izraisījusi plašu rezonansi arī sociālajos tīklos. Vieni ieceri atbalsta, norādot, ka mūsdienu jauniešiem tā laika valodu grūti saprast, citi lēmumu sauc par absurdu. Kāds pat sarkastiski iesaka pamēģināt “Mērnieku laikus” adaptēt uz “TikTok” formātu…

Droši vien patiesība ir kaut kur pa vidu. Neapšaubāmi latviešu valoda mainās un attīstās, taču svarīgi apzināties, ka tā ir ļoti bagāta. Diemžēl ikdienā daudzi šo bagātību noniecina, neiemācoties elementāru gramatiku un runā izmanto no svešām valodām iezagušos vārdus. Neviens šajā ziņā nav bez grēka, taču ir svarīgi to apzināties un censties labot. Mūsu bagātā valoda nav “jāpārraksta” vai “jātulko”, tā jāceļ gaismā, un varbūt pienāks laiks, kad runā un rakstos lietot vecvārdus būs stilīgi.