Mana Latvija. Mana atbildība

Nedēļas nogales Latvijas vasarā ir piepildītas sarīkojumiem un norisēm, kuras spēj tik apmeklēt un gūt neaizmirstamus iespaidus, savukārt tiem, kuri visur nepagūst, žurnālisti mēģina šos iespaidus nodot ar publikāciju starpniecību. Šoreiz nedēļas nogales norišu vidū izcelšu kādu, kurā man būtu gribējies, lai būtu tikpat daudz apmeklētāju kā daždien kādā mūziklā. Nē, tas nav koncerts, teātris, pilsētu svētki vai tamlīdzīgas kultūras aktivitātes, tā ir – rezervistu zvēresta došanas ceremonija, par kuru stāstu šajā numurā. Iespējams, Nacionālo bruņoto spēku vienības klātbūtne jau vēsturiski mūsu pilsētā ir radījusi patriotisku auru, jo ir 7. Siguldas kājnieku pulka labo tradīciju turpinātāja un tālāk nesēja, organiski iekodējot vērtības, kas tikai ar briedumu kļūst pašsaprotamas. Bet, iespējams, redzot, kā 228 vienkārši cilvēki – skolotāji, mākslinieki, būvnieki, grāmatveži, studenti, – pacēluši kreiso roku, zvēr “netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību”, es stāvu vējainajā Alūksnes ezera krastā un aizdomājos – varbūt ar mūsu valsti viss ir kārtībā, ja mums ir tādi atbildīgi un, jā, arī drosmīgi cilvēki…? Jo viņi, atšķirībā, piemēram, no manis, visticamāk nav mocījušies ar jautājumu – “vai es spēšu”, bet gājuši un – spējuši. Man gan armijas cilvēki ir teikuši – neuztraucies, Latvijas sardzē vajadzīgas daudzveidīgas prasmes, tostarp, žurnālista, taču droši vien nekait iemācīties nospiest šautenes gaili vai tikt galā ar ievainojumu. Šādas perspektīvas var biedēt, bet labāk būt gatavam, nekā pārsteigtam. Jo mēs katrs esam par kaut ko atbildīgs, mums katram kāds rūp, mums katram kaut kas ir svēts.

Patriotisms ir šķietami viegli un reizē tik grūti formulējams jēdziens. Mūsdienu Latvijā to skar vairākas problēmas – valsts vēstures zināšanu līmenis, tautas vērtību kopšana visā Latvijā, krievvalodīgo iedzīvotāju attieksme pret Latviju, kā arī Eiropas Savienības kopējo vērtību spiediens. Tāpat bieži klibo arī patriotiskā attieksme no valsts puses. Nācies dzirdēt viedokli, kādēļ gan jāzvēr uzticība valstij, ja tā nav to pelnījusi. Skumji, ka tā, tādēļ ir svarīgi apzināties, ka ir šādi 228 cilvēki un ne viņi vien… Jo patriotisms ir ne tikai dzimtenes mīlestība, cieņa pret tautu, zemi, kopīgajām vērtībām, tas ir arī attieksmes, rīcības un stājas kopums.

Ir vairāk nekā divi miljoni iemeslu mīlēt Latviju – ģimene un draugi, hokejs un dziesmu svētki, jūra un pļavas, zilie ezeri un zaļie meži, valodas skaņa un brīvības elpa. Tikpat daudz ir arī iemeslu sargāt Latviju, padarīt to stipru, jo mūsu Latvija ir mūsu pašu atbildība.