Latvijas sakoptības kontrasti

Kaut arī mūspusē laukos vēl netrūkst sniega un sakopšanai atkusušas vien saulei pieejamākās vietas, izbraucot kādu loku līdz Rīgai un atpakaļ, var redzēt, cik ļoti cilvēki noilgojušies pēc rosīšanās dārzā. Jau kūp pirmie pērno lapu ugunskuri, dobes attīrās no pēdējiem rudens lakstiem, kurus patraucēja novākt pēkšņi uzsnigušais sniegs, māju iedzīvotāji ceļmalās vāc atkritumus, kas ir neizbēgama katra pavasara nodeva savai labsajūtai un dabas aizsardzībai.

Katru pavasari, tāpat kā par jebkurām sezonālām komunālām likstām, redakcija saņem daudz zvanu ar norādēm par nesakoptām vietām, uz ko atbildīgajiem dienestiem būtu jāvērš uzmanība, un mēs fiksējam, skaidrojam, kādēļ nav sakopts un kad būs… Paldies vērīgajiem lasītājiem par šiem signāliem, pateicoties tiem, daudzas nekārtības novērstas operatīvāk un rūpīgāk, un mēs varam priecāties par arvien sakoptāku pilsētu.

Zinu, ka salīdzināt nav korekti, taču atsevišķās jomās tas ir un būs labākais motivators. Šajās pirmajās pavasara dienās sakoptības ziņā salīdzinot mazpilsētas un Rīgu, tas tiešām ir stāsts par dienu un nakti. Pieļauju, ka par Rīgas centru atbildīgie dienesti tur lielāku rūpi, taču nomales ir pamatīgs kontrasts. Vienubrīd redzam smaidīgus un smalkus rīdziniekus ģimeniski izvēlamies jaunas mēbeles “IKEA”, pēc brīža – turpat netālu no lielveikala ceļmalās – atkritumu vērpetes vējā. Jā, drīz būs zaļas lapas, kas daudzas nesmukās lietas nosegs, taču pašlaik mūsu galvaspilsēta ir ļoti pelēka, netīra un skumja… Neesmu pētījusi, nedz cik tur sētnieku, komunālās tehnikas vai cik galvaspilsētā aktīva talku kustība, bet citviet Latvijā viennozīmīgi ir daudz labāka aina. Arī Alūksnē. Neceļot uz pjedestāla atbildīgos dienestus, kam neapšaubāmi mēdz būt arī neizdarības, jāatzīst – esam pieraduši, ka dzīvojam sakoptā pilsētā. Ja ieraudzīsim parkā pārbāztu atkritumu tvertni vai piepilsētas grāvī izmestu vecu spaini vai mikroviļņu krāsni, būsim sašutuši, bet Rīgā tā ir sastopama parādība. Liels pluss gan ir tas, ka apkārt vairs nemētājas plastmasas pudeles – tās jau ir rūpīgi savāktas, pateicoties ar nepiedodamu kavēšanos ieviestajai depozītsistēmai.

Tādēļ novērtēsim to sakoptības līmeni, kas mums ir, un arī paši šajā procesā dosim savu artavu. Kā minimums – nemēslojot. Ja nemēslosim, tad Lielajā talkā, kas Latvijā notiks pēc mēneša, varēs mazāk lasīt atkritumus un vairāk pievērsties apkārtējās vides labiekārtošanai. Tāda tendence ir – 2008. gadā Lielā talka aizsākās kā kopīgs darbs, vācot visā Latvijā atkritumus, bet tagad talkas organizatori atzīst, ka pūliņi bijuši tā vērti, un daudzviet vairs atkritumi nav atrodami. Tādēļ cilvēki iesaistās koku un puķu stādīšanā, pagalmu izdaiļošanā, putnu būrīšu un soliņu veidošanā, un citos darbos, kas padara mūsu pilsētu vēl skaistāku. Rīgai ir, ko pamācīties.