Tikko vēl vērojām košo lapu rudeni Alūksnē un citviet, bet nu jau tas no kokiem līgani pārvietojas uz zemes. Tiklīdz tas notiek, šķiet, visos komunālajos dienestos tiek nospiesta trauksmes poga un sētnieki steidz pēc grābekļiem un ķerrām, ar kaujas saucieniem uz lūpām metoties cīņā ar… nokritušajām lapām. Līdzīga trauksme ir arī privātmājās, sak, atliekam visus darbus, nekāda zelta lapu vērošana Siguldā (vai, piedodiet, Alūksnē) vai rudens noskaņas baudīšana siltās čībās pie kamīna ar grāmatu – pagalmā ir nokritušas lapas!!
Latvijā ik rudeni noris cīņa ar kritušajām lapām. Pēdējos gados tās savāc tik operatīvi, ka nav pat iespējas papriecāties par zelta rudeni. Arī piemājas dārzos esam iecienījuši rudens lapu grābšanu un cītīgi no pagalma iznesam pat pēdējo, kas spītīgi kokā turējusies līdz pirmajam sniegam… Godīgi sakot, reiz redzēju ainu, ka izturīgākās lapas pat tika nobirdinātas no koka, lai vēlreiz nav jānāk kasīt, kā mēdz teikt malēnieši.
Latvijas Dabas fonds ar lozungu “Lapām uz zemes ir vieta” aicina pārdomāt ierasto praksi – nesteigties ar visu lapu novākšanu. Ieteikums ir vismaz pusi atstāt uz zemes, tādējādi sniedzot ieguldījumu dabas daudzveidības uzturēšanā un taupot resursus. Šis aicinājums nav tukša skaņa, bet gan balstīts uz izpratni par dabas cikliem un nepieciešamību tos atbalstīt. Zinātnieki arvien biežāk iesaka kritušās lapas atstāt uz zemes līdz pavasarim, protams, sekojot līdzi to daudzumam un kvalitātei. Rudens lapu sega pasargās zālienu no izsalšanas, līdz pavasarim tās sapūs, un mauriņš saņems labu mēslojumu. Taču lapu nozīmīgums neaprobežojas tikai ar augsni. Tās ir ziemošanas vieta neskaitāmiem sīkiem organismiem, kuriem citas iespējas pārlaist auksto laiku vienkārši nebūtu. Tam pašam ezītim, ko vasarā barojam ar pienu, arī ziemā kaut kur jāpaliek. Izrādās, lapās pārziemo arī tauriņu kūniņas – tagad skaidrs, ka varbūt tās mājvietu rod kļavu lapu segā, ko reizēm noslinkoju savākt, jo vasarā man ir tauriņu paradīze. Faktiski, atstājot lapas, mēs radām mazo ekosistēmu, kurā dzīvība turpinās.
Daudzi teiks – bet man patīk, ka ir nokopts, un punkts. Saprotu, arī es savulaik nīdu lapas un rudeņos priekšdārzā tās vicoju ar grābekli katru vakaru tikai tāpēc, ka visi tā dara, bet ar laiku uz lapām sāku raudzīties salīdzinoši prātīgi un apcerīgi. Izbraucot kaut kur ārpus Latvijas, sapratu, ka man ir domubiedri, jo, piemēram, Briselē parkos uz zemes tiek atstātas ne tikai rudens lapas, bet pat kritušie koki, lai kalpotu kā patvērums un barības avots dažādiem organismiem. Zālienos tur ir uzraksti, ka te, lūk, dzīvo varde, savukārt uz Eiropas Savienības iestāžu jumtiem tiek izvietoti bišu stropi…
Ziniet, lai arī pasaulē notiek daudz traku lietu, par kurām vērts runāt, šonedēļ visilgāk aizkavējos pie necilas ziņas par to, ka pasaulē izdevies izglābt zaļā jūras bruņurupuča populāciju. Mums nav citas dabas, kā vien šī, kas aiz loga, saudzēsim to.
