Laimīgu jauno gadu!

Tuvojas vecgada vakars. Kāds Jums bijis šis gads? Esmu dzirdējusi daudz viedokļu par to, ka tas nav bijis labs. Domājot par sevi, varu teikt, ka gads bijis izdevies. Bet, ja skatos dziļāk, tad nē – aizgājuši daudzi labi cilvēki, tostarp mūsu redakcijas visu mīlēta žurnāliste. Daudzus mocījušas smagas slimības, notikušas negaidītas traģēdijas. Un kas mainījies pasaulē? Nekas! Reizēm šķiet, viss tādā kā tornado aiziet uz elles pusi.

Jaungada sagaidīšana daudziem saistās ar svētku uguņošanu, par ko pēdējā laikā daudz diskutēts. Ir atrastas arī alternatīvas – dažādi gaismu šovi. Atbalstu Ukrainu šajā traģiskajā periodā. Tas 24. februāra rīts (starp citu, mana dzimšanas diena) bija stindzinošs. Nespēju to visu aptvert, man vairs nebija svarīgi mani svētki, jo masveidā cieta mums draudzīga tauta! Pēc šiem notikumiem mēs solidarizējamies un svētku uguņošana vairs nav tas svarīgākais vecgada pēdējās minūtēs. Kā intervijā laikrakstam saka DJ Japānis: “Ņemot vērā, kas tagad notiek Ukrainā un citur pasaulē, saprotu, ka nevaram priecāties par sprādzienu skaņām.”

Man vecgada vakari spilgtā atmiņā palikuši no laika, kad dzīvojām tuvu Alūksnes administratīvajai ēkai. Tuvojoties pusnaktij, visi posāmies, vecākiem rokās bija šampanieša glāze un tā arī devāmies baudīt uguņošanu. Kad jau paaugos, man bija svarīga šī kopīgā satikšanās pie centrālās egles – pēc tam taču uz lielo balli jādodas! Tagad nekā tāda vairs nav un varbūt arī nevajag – personīgi man nepietrūkst, jo svarīgi jauno gadu sagaidīt ar saviem mīļajiem. Piekrītu arī viedoklim, ka pašvaldībai savs finansējums nav jāizšauj gaisā – naudu vajag kam svarīgākam.

Kā ar tradīcijām jūsmājās? Mēdz teikt, ka gadumijā uz galda jābūt 12 ēdieniem un jāpaspēj paēst deviņas reizes, tad būs pārticība jaunajā gadā. Tam laikam nevaru līdz galam piekrist, jo ne visiem iespēja sagādāt tik dažādus ēdienus, un vai nu tas tik būtiski. Ja nu runāju par pārticību, tad man mamma iemācījusi – sagaidot jauno gadu, makā jābūt zivs zvīņai un apģērbā, kas uzvilkts, jābūt naudai. Vēl kāds ticējums: “Jaungada naktī pirms divpadsmitiem jāuzraksta kāda vēlēšanās uz papīra gabaliņa un, kamēr pulkstenis sit, papīrītim ir jāsadeg. Ja sadegs, tad vēlēšanās piepildīsies, ja nesadegs – nepiepildīsies.”

Daudz mums ticējumu – senu un mūsdienīgu, bet kas tad ir pats galvenais? Laimīšu liešana, zvīņas ielikšana makā? Nē, galvenais ir kopā būšana. Ziniet, par ko es esmu pateicīga šim gadam? Par to, ka manā ģimenē esam veseli. Veseli un kopā. Vientulība vai smaga slimība ir vissliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Tāpēc novērtēju to, kas man ir, – liela, liela laime būt kopā un darīt to, kas man patīk, – rakstīt.

Mīļie lasītāji, esiet klātesoši, saprotoši, dzīvespriecīgi un atbalstoši!