Lai nezūd ticība brīnumam

Vai atceraties Ziemassvētku sajūtu bērnībā? Eglīte mirgoja zaigi jo zaigi, vēl bija ticība rūķiem un Ziemassvētku vecītim. Es atceros to laiku un to brīnuma sajūtu. Kad esam pieauguši, tad šī sajūta dažreiz ir, dažreiz tās nav, bet es neesmu izpratusi, kur tā rodas. Kaut kāda brīnumam ticēšanas sajūta, kas ir dziļi mūsos visos.

Atceros reiz kādā izstādē kādu kungu pāri vērojam fotogrāfijas, un viens no viņiem lepojās, ka viņam ir cinisks skatiens uz lietām. Agrāk man arī šķita, ka pieaugot jākļūst ciniskākam, taču tur jau arī mūsu ticība brīnumam zūd. Nereti dzirdu, ka tam, kurš sapņo, mēdz teikt –
nolaidies uz zemes, domā reāli. Arī es tā esmu teikusi cilvēkiem. Un par to tagad atvainojos, jo sapņiem nav robežu. Mūsu vēlējumi “domāt reālāk” ir vienkārši mūsu pašu bailes, jo nevienam no scenārijiem nav seguma, ne tam, kad kāds saka
– tev sanāks vai, kad saka, tev nesanāks. Neviens no scenārijiem vēl nav noticis, tāpēc mēs vai nu tikai barojam cilvēku ar cerību un spēku, vai arī ar negatīvismu, ko paši dēvējam par reālāku skatījumu uz dzīvi? Kopš kura laika ciniskāks ir vienlīdzīgs ar reālāku? To es nekad īsti neesmu sapratusi. Bērnībā mūs lolo ar pasakām un skaistiem stāstiem, bet tad sāk stāstīt, cik pasaule patiesībā ir ļauna, cik tajā ir sliktu cilvēku un tā tālāk.

Ikvienam vecākam novēlu saglabāt šo līdzsvaru, lai nenogalinātu bērnā ticību labajam, bet iemācītu viņam arī drošību. Bet pārējais nav vairs mūsu varā. Mums nevajadzētu nevienam līdzcilvēkam teikt – šitas tev tiešām nesanāks. Kā mēs to zinām? Tikai izejot no savas pieredzes, bet mūsu pieredze nav otra cilvēka pieredze. Tik vienkārši – mēs esam mēs, otrs cilvēks ir otrs cilvēks, un mums katram var būt savi sapņi, cik vien traki tie kādam citam pat nešķiet.

Varbūt tieši šo sajūtu mēģināsim “noķert” šajos svētkos – vairāk skatīties ne uz citu, bet uz saviem sapņiem. Tā vietā, lai iesētu šaubas “tas nav reāli, varbūt vēl padomā utt.”, varbūt varam iesēt otrā cerību? Sanāks tas, uz ko tu pats iesi, cik pats strādāsi. Mans uzdevums ir tikai pārvarēt savu iedzimto vai ieaudzināto neticību un soli pa soli vairāk iedrošināt otru. Lai tie ir mūsu Ziemassvētki un, lai tā ir mūsu Jaunā gada apņemšanās – pieklusināt savu iegūto cinismu un neuzskatīt to vairs par kaut kādu dzīves pieredzi, ieguvumu, bet tikai kā virskārtu, zem kuras aizvien slēpjas ticība brīnumam. Lai Ziemassvētku brīnums mūsu sirdīs ir visu gadu un visu mūžu!