Katru gadu dzīvnieku mājā “Astes un Ūsas” Alūksnē nonāk liels skaits pamestu, bezpalīdzīgu un cilvēku aizmirstu dzīvnieku – suņu un kaķu, kuri kādreiz bijuši kādam mīļi draugi. Daži atrasti klaiņojam pa pilsētas ielām, citi atvesti no laukiem, kur tos vairs nespēj vai nevēlas aprūpēt.
Viens no pēdējiem “Astes un Ūsas” paziņojumiem, ka meklē jaunas mājas pieciem kucēniem, mani ļoti aizkustināja. Tās ir sekas skumjam stāstam – suņu mammu pameta, un viņa patversmē nonāca jau ar visiem saviem bērniņiem. Un šis jau nav vienīgais gadījums – dzīvnieki nereti uztverti kā rotaļlieta – paspēlējos, apnika, lai tagad iet pats savā dzīvē.
Šis stāsts man īpašs, jo šo suņu mammu pirms kāda laika pamanīju klaiņojam pa Miera ielu, – kopā ar kaimiņieni pieņēmām lēmumu viņu nogādāt uz “Astes un Ūsas”, kur viņu arī uzņēma. Bet pēc kāda laika sunīte jau atkal pastaigājās pa Miera ielu, tiesa gan, kopā ar cilvēku. Ak, kā es nopriecājos! Tātad dzīvnieciņš atkal ir mājās pie sava saimnieka. Bet, uzzinot šo stāstu, sirds lūst. Par ko visvairāk skumstu? Tieši par vecākās paaudzes dzīvnieciņiem – skaidrs, ka mazus un mīlīgus kaķēnus/kucēnus atradīs mīlošā cilvēka sirds, bet kas notiek ar vecākiem dzīvniekiem? Tā nav adoptētāju pirmā izvēle.
Man pašai mājās jau ir brašs suņu puika un divi kaķi, tāpēc pat neapsveru iespēju dot mājas vēl kādam četrkājainajam draugam. Bet varbūt kāds, kurš jau sen vēlas sev suņu draugu, izlems par labu kādam no patversmes iemītniekiem, nevis pirktam…
Vai ikdienā pietiekami aizdomājamies, ko dara “Astes un Ūsas” darbinieki? Visu iespējamo, lai šīm dzīvajām dvēselītēm dotu otro iespēju, – nodrošina pajumti, pārtiku, ārstēšanu un, pats galvenais, siltumu un mīlestību. Katrs dzīvnieks tiek apčubināts un sagatavots jaunai mājvietai, kur beidzot varēs justies droši un vajadzīgi. Te nu vēlos atgādināt, ka mēs ikviens varam iesaistīties, – atnesot barību, segas vai rotaļlietas, kas kādam ķepainim var nozīmēt izdzīvošanu. Katrs no mums var būt kādam ķepainim eņģelis. Aiz katra skatiena slēpjas cerība, dzīvnieki patversmē gaida cilvēku, kurš viņus vairs nekad nepametīs.
Ja jau man ir šāda izdevība izteikties publiski, tad vēlos teikt paldies “Astes un Ūsas” – viņi uzņēma manu pazudušo nedaudz dīvaino, apjukušo, bet ļoti mīlēto kaķi Zibeni un man par to paziņoja – uzreiz skrējām pakaļ. Katrs mīlestības pilns žests maina dzīvnieka likteni – paldies ikvienam iedzīvotājam, kuri dodas pastaigās ar patversmes suņiem, – domāju, viņi smaida un tajā brīdī jūtas mīlēti un laimīgi.
