Pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī, kad bijušais partneris bērna un mātes priekšā nežēlīgi noslepkavoja sievieti, kura vairākkārt bija meklējusi valsts aizsardzību. Gadījums parādīja milzīgas sistēmas nepilnības un kļuva par impulsu virzīties uz starptautiski atzītiem risinājumiem vardarbības apkarošanā. Diemžēl, tuvojoties vēlēšanām, atsevišķi politiskie spēki apņemšanos ir piemirsuši un mudina izstāties no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā sauktās Stambulas konvencijas.
Vakar Saeima par to lēma, šī redakcijas sleja nesagaidīja rezultātu, taču, ja tā notika, tad Latvija kļuva par otro valsti pēc Turcijas, kas to izdarījusi, zināmā mērā sūtot signālu, ka ir gatava pievērt acis uz vardarbību un nevienlīdzību.
Pirms diviem gadiem, kad konvenciju pēc garām debatēm ratificēja, ar to iepazinos virspusēji, bet tagad ķēros klāt un tiešām izlasīju visas aptuveni 150 000 rakstu zīmes, nu – tādas plānas grāmatiņas apjomā, lai nebūtu dīvāna eksperts, kurš pļāpā par to, ko galīgi nesajēdz.
Pavisam kodolīgi konvenciju var sadalīt četrās lielās daļās. Pirmkārt, tā skaidro vardarbības cēloņus un aicina tos novērst, piemēram, panākt, lai sieviešu un vīriešu līdztiesība pastāv ne tikai formāli, bet arī dzīvē. Otrkārt, tā akcentē to, kā radīt sistēmu, lai vardarbība sabiedrībā tiktu ieraudzīta, fiksēta, lai uz to pienācīgi reaģētu tiesībsargājošās iestādes, lai policisti zinātu, ko nozīmē, piemēram, vajāšana, psiholoģiskā vardarbība, seksuālā uzmākšanās, kas ne vienmēr tā ir. Treškārt, runā par vardarbības upuru aizsardzību, lai viņi ziņotu, lai viņi justos atbalstīti un nepamesti, lai viņiem pienāktos kompensācijas. Un nobeigumā – tā nosaka, kā strādā konvenciju uzraugošā organizācija.
Galvenā spriedze Latvijas sabiedrībā saistīta ar dažiem konvencijas jēdzieniem un uztraukumu par to, kā tie ietekmēs sabiedrības vērtības. Konvencijas pretinieki apgalvo, ka šī jēdziena ieviešana tiesību sistēmā apdraudēs tradicionālo ģimenes modeli un radīs pamatu “trešo dzimumu” vai viendzimuma laulību atzīšanai. Tekstā nevienā vietā par to netiek runāts. Vienīgais, kas ir teikts, ka mēs nedrīkstam diskriminēt cilvēkus, tai skaitā, balstoties uz cilvēka sociālo dzimumu. Konvencija neko nenosaka un neiedrošina šajā ziņā, un par dzimumu maiņu kopumā vispār nerunā.
Jēdziens “sociālais dzimums” ir izmantots tikai, lai cīnītos pret dzimumu stereotipiem, kas ir vardarbības pamatā. Proti, jo izteiktāki stereotipi par to, kādai ir jābūt sievietei, kas jādara sievietei, jo ir lielāka iespējamība, ka radīsies kaut kādas vardarbības epizodes, konflikti.
Konvencija vēl saka – valstij, kas to ir parakstījusi, ir jāstrādā pie vardarbības izskaušanas un mazināšanas. Ja sabiedrībā nostiprinājies priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir labi, tad valstij šādos gadījumos jāstrādā ar informatīvajām un izglītojošajām kampaņām un jāizstrādā normatīvie akti, pasakot, nē, tas nav okei. Tas arī viss. Tāpēc visnotaļ izbrīna šī ņemšanās ap Stambulas konvenciju, kas visticamāk ir ievads nākamo Saeimas vēlēšanu kampaņai. Tā šķeļ sabiedrību un apdraud cilvēku drošību.
