Lai ceļu satiksmes negadījumu būtu mazāk

Ar mērķi veicināt satiksmes drošību paredzētas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka transportlīdzekļu vadītāju apmācību autoskolās. Plānots ieviest stingrākas prasības speciālistiem – instruktoriem un pasniedzējiem -, pilnveidojot mācību procesa organizāciju autoskolās. Par to iedzīvotāji vēl līdz 11. aprīlim var izteikt savu viedokli sabiedriskajā apspriešanā. Plānots, ka noteikumi paredzēs pārskatīt autoskolu instruktoru un pasniedzēju apmācības programmu, lai topošo autobraucēju apmācībā tiktu iesaistīti tikai tādi speciālisti, kuri sevi pierādījuši kā pieredzējuši un apzinīgi vadītāji, kas pastāvīgi uzlabo savas zināšanas, un lai neveidotos situācija, ka jaunos autovadītājus apmāca persona, kas pati nav atbildīga un apzinīga ceļu satiksmes dalībniece.

Protams, ideja ir apsveicama, jo tieši autoskolas instruktors vai pasniedzējs ir tas, kurš jaunajam autobraucējam iemāca pareizi vadīt transporta līdzekli. Arī man, kurai autovadītājas stāžs ir 28 gadi, vēl joprojām atmiņā palikuši gan teorijas pasniedzēja, gan instruktora norādījumi. Instruktors savu darbu darīja apzinīgi un interesanti. Reiz viņš, kad mācījos vadīt automašīnu un piebraucu par tuvu gājējam, man pajautāja, vai man esot līdzi lāpsta. Sākumā nesapratu, kam man tā, ir taču vasara! Tas bija viņa melnais humors, sakot, ka tā būs nepieciešama, lai apraktu gājēju, ja viņu nobraukšu. Turpmāk vienmēr uzmanījos, lai viņam tas man vairs nav jāatgādina.

Autoapmācības instruktoriem būs ar zināmu regularitāti jāuzlabo savas zināšanas, tomēr par ļaunu savas zināšanas ceļu satikmē nebūtu uzlabot arī gājējiem. Cik bieži viņi atkārto ceļu satiksmes noteikumus? Domāju, ka nemaz. Vēl pagājušajā nedēļā, braucot pa Alūksnes ielām, pārliecinājos par atsevišķu senioru necieņu pret autovadītājiem. Kāda kundze, tērpusies melnā mētelī, galvu paslēpusi kapucē, nepaskatoties ne pa kreisi, ne pa labi, lēnā garā devās pāri ielai vietā, kur pat nebija gājēju pārejas. Man transporta līdzeklis bija teju jāapstādina, lai viņu palaistu un nesabrauktu. Tā arī viņa pat nepaskatījās uz manu pusi, nepateica paldies, ka apstājos, lai viņa varētu droši iet, nepamāja kaut vai ar roku. Šādos brīžos dusmas mijas ar skumjām. Par necieņu un vienaldzību, par lepnību vai iedomību – pat nezinu, kā to nosaukt. Ko gan mēs gaidām no jaunās paaudzes! Viņiem vismaz jau bērnudārzā un skolā stāsta satiksmes noteikumus, māca pārliecināties par drošību, pirms pāriet ielu. Esmu novērojusi, ka bērni pat mēdz stāvēt pie gājēju pārejas un novērtēt, vai automašīna tiešām apstāsies, un tikai tad dodas uz priekšu. Varbūt tomēr arī pieaugušajiem ar zināmu regularitāti būtu nepieciešams rīkot seminārus par gājēju drošību uz ielas un ceļa. Tad arī, iespējams, avāriju un ceļu satiksmes negadījumu tomēr būtu mazāk.