Kuru vilku barosim?

Daudziem jau varbūt apnikusi šī tēma, taču vēlos runāt par karu. Un šoreiz ne tik daudz par konkrētu karu Ukrainā vai kādā citā vietā, taču par karu kā tādu. Šķiet cauri gadsimtiem cilvēkā nav izzudusi vēlme pēc konflikta eskalācijas līdz militāram risinājumam. Iemeslus var pētīt daudz un dažādus, bet es uzskatu, ka tā vienkārši notiek to cilvēku vidū, kuri grib vairāk un vairāk, grib tikai pa savam un nekā citādi. Un šādi cilvēki vienmēr ir bijuši un būs. To mēs nevaram izmainīt. Var izmainīt tikai politisko iekārtu, sistēmu, kādā šādi cilvēki nonāk, vai labāk – nenonāk pie varas. Un te jau mēs saskaramies ar autoritatīviem režīmiem un, kā, Krievijā, personības kultu.

Varbūt karš ir vienkārši neizbēgama cilvēces daļa? Tas skan ļoti neiepriecinoši, taču, kamēr cilvēkos būs vēlme necienīt otra dzīvību – tikmēr arī būs karš. Kur šo vēlmi radīt? Tikai mums, caur mūsu bērniem, skolojamajiem, līdzcilvēkiem. Tā tāda nolietota, bet īstena patiesība – bērni ir mūsu nākotne!

Karš ir bezjēdzīgs, jo abas puses ir zaudētājas, abas puses zaudē dzīvības, likteņus. Kā vārdā? Lielākas teritorijas? Vai tas nav absurdi, ka mēs visi dalām vienu planētu, bet zaudējam tūkstošiem dzīvību teritoriju dalīšanas dēļ. Otrs lielākais karu iemesls ir reliģiskās pārliecības un arī tās, lai arī iekšpusē esošajiem šķiet attaisnojamas, cilvēkiem no malas nav izprotamas. Kā var otru pazemot, ierobežot vai pat nogalināt, ja Dievs ir mīlestība, kuram vienīgajam ir tiesības tiesāt? Kāpēc cilvēki vēlas būt mazi dieviņi ar ieroču klāstu un kara plānu? Varbūt mēs to tā arī nekad neuzzināsim, bet mēs varam ietekmēt mūsu pasaules nākotni. Bērns aiz bērna, kurš ienāks šajā pasaulē, var mainīt visu uz labu. Un līdz ar to arī mēs esam iesaistīti pasaules mainīšanā. Nenovērtēsim šo mūsu lomu par zemu!

Karš ir kas vairāk par politiku, jo tas nenotiek bez cilvēkiem, un te nu iederas kāds indiāņu stāsts par labo un slikto vilku. Cilvēkā esot abi, bet svarīgi, kuru vilku tu baro. Tieši tas arī ņems virsroku. Mēs bieži vēlamies izskaust sliktā vilka esamību, koncentrējamies uz to, un tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām. Varbūt tā vietā, lai, klausoties ziņas, kārtējo reizi pamatoti šausminātos par karu un ļauno Putinu, izdarīsim ko labu. Nosūtīsim ziedojumu Ukrainai, izdarīsim ko labu savai sabiedrībai, vienalga ko, tikai pabarojam to labo vilku un tikai tā jau arī to slikto var uzvarēt.