Masveidīgie krāpnieku zvani ar raudošu sievieti, kura it kā iekļuvusi ceļu satiksmes negadījumā, sabojājuši sabiedrības uzticēšanos – cilvēki vairs netic. Šo pirmdien kādai mammai piezvanīja meita, satraukta, stāstot par negadījumu Smiltenes novadā, kur bija apgāzies autobuss. Māte pirmajā brīdī noturēja šo zvanu par kārtējo krāpniecības mēģinājumu. Tādi zvani šobrīd cirkulē visapkārt – balss trīc, kāds ir noticis nelaimes gadījums, nepieciešama nauda.
Tomēr šoreiz sieviete neatslēdza zvanu, bet turpināja klausīties. Un labi, ka tā – izrādījās, zvans bija īsts, un meita tiešām bija iekļuvusi negadījumā. Par laimi, viss beidzās labi – bez nopietnām traumām. Un mamma, lai arī bija pusotras stundas brauciena attālumā, varēja sniegt mierinošus vārdus. Šoreiz viss beidzās veiksmīgi arī tāpēc, ka bērni bija piesprādzējušies. Tās meitenes, kuras to nebija izdarījušas, negadījuma brīdī “lidoja” pa autobusu.
Šis ir kārtējais atgādinājums par to, cik trausla ir drošības sajūta uz ceļa. Kad saviem bērniem jautāju, kā viņi dodas uz sporta sacensībām un ekskursijās, atbilde vienmēr vienāda – piesprādzējas. Tas notiek automātiski, un pat nerodas doma, ka varētu būt citādi. Ļoti labi atceros savas skolas ekskursijas, kad par drošības jostām neviens nedomāja, – arī automašīnās, it īpaši, ja sēdējām aizmugurē, reti kurš sprādzējās. Tagad, kā autovadītāja, es vienmēr piesprādzējos – man tas notiek bez domāšanas, bez vajadzības pēc atgādinājuma signāla. Bet, kad sēžos aizmugurē… kaut kā tā josta neuzliekas. Tas vairs nenotiek automātiski. Un tieši bērni šādās situācijās ir tie, kuri atgādina: “Mammu, kāpēc neesi piesprādzējusies?” Jā… kāpēc? Nav loģiska izskaidrojuma.
Un tur arī slēpjas šī stāsta būtība – ne tikai par piesprādzēšanos, bet par apziņu, ko audzējam sevī un nododam tālāk. Mēs, pieaugušie, bieži attaisnojamies ar steigu, ērtībām vai vienkārši pieradumu. Taču bērni, kuri redz un dzird, kā mēs rīkojamies, nereti izrādās apzinīgāki un prātīgāki. Viņi aug laikā, kad drošība nav izvēles jautājums, bet pašsaprotama norma. Un par to mums patiesi jāpriecājas. Mēs nevaram pasargāt bērnus no visa, kas notiek pasaulē. Bet varam iemācīt viņiem būt piesardzīgiem, domāt un rīkoties atbildīgi.
Dzīve vienā mirklī var mainīt virzienu. Un bieži izšķirošais nav liktenis, bet mūsu pašu izvēles – piesprādzēties vai nē, piezvanīt vai nepārtraukt sarunu, noticēt vai apšaubīt. Mazas darbības, kas brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs, var izglābt dzīvību. Varbūt mums visiem ir vērts mazliet biežāk uzticēties – gan viens otram, gan sirds balsij.
