Agita Bērziņa
Kopš pavasara Latvijā darbojas depozīta sistēma. Tas nozīmē, ka, pērkot kādu dzēriena iepakojumu, jau iegādes brīdī jāsamaksā daži centi, ko varēs atgūt, iepakojumu nododot pieņemšanas punktā. Pieņemšanas punkti izveidoti teju pie visiem veikaliem, ja tāda nav, pudeles var nodot pārdevējai. Sistēma nav sarežģīta, manuprāt, pietiekami ērta un pamazām kļūst par ikdienas paradumu – ja ko nopirki, nodod. Varbūt ne visi, bet liela daļa iedzīvotāju pirmās pudeles jau pamēģinājuši nodot, naudas čeks iegūts un varbūt pat iztērēts.
Viss šķiet pietiekami vienkārši un izdarāmi līdz… pirmajai ballei jeb groziņu vakaram ar dejām tautas namā. Princips, ko paņēmi, to aiznesi, īsti nenostrādāja, un otrā rītā pēc naksnīgajām dejām un uzdzīves ap kultūras iestādi un miskastēs mētājās “nauda”. Nauda ne klasiskā izpratnē, bet depozītā nododamas pudeles, katra ar savu vērtību. Vieni desmit centi, otri, trešie un tā visas pudeles kopā nododot, iegūti astoņi eiro. Ja pieņemam, ka par katru iepakojumu var iegūt desmit centus, tad tās ir 80 pudeles. Vairākiem desmitiem ballētāju, kuri tobrīd nerīkojās atbilstoši ieviestajai depozītu sistēmai, iespējams, ieradums vēl nav tik liels, cilvēcīgi aizmirsās un jau pēc nākamās balles varbūt pudeles tomēr liks maisā un nesīs uz depozīta punktu. Iespējams.
Tomēr ainu drūmu dara vēl kāds fakts. Šī “nauda” jeb dzērienu iepakojumi lidoja ne tikai miskastēs, bet arī garām tām tieši Lielās talkas dienā. Dienā, kad posām un tīrījām mūsu Latviju, tikpat vieglu roku metām zemē arī atkritumus. Pieļauju, ka tie, kuri miskastē dzēriena iepakojumu netrāpīja, arī nevienā talkā nepiedalījās. Tā ir tikai mana sajūta, apgalvot to nevaru. Ja tomēr bija tā, ka no rīta čakli talkoja un vakarā kārtīgi balēja, tad man trūkst loģiska izskaidrojuma, kāpēc ar vienu roku kopj, ar otru mēslo. Lai arī Lielā talka notiek nu jau kuro gadu, piemēslotas vietas tik un tā ir. Sakopjam, bet pēc gada kopjam turpat. Ja pareizi atminos, Lielās talkas ideja bija līdz Latvijas simtgadei sakopt Latviju tā, lai būtu pati tīrākā vieta. Vai ir? Vācam, tīrām, kopjam, bet esat tur, kur esam. Meži joprojām pilni cilvēku atstātu drazu, iecienītās pastaigu vietās līdzās konfekšu vai saldējuma papīriem nu jau mētājas arī vienreizlietojamās sejas maskas, ceļmalās pa kādai kafijas krūzei vai pat lielākam maisam. Tas viss ir tepat mums līdzās un to atstāj ne jau kādi svešie, nomet citplanētieši, bet mēs paši – cilvēki.
Reklāma