Katram savs Ziemassvētku stāsts

Ziemassvētku gaidīšanas laiks manī vienmēr raisa visai pretrunīgas izjūtas. No vienas puses – ir gada tumšākās dienas, kad būtu jāpierimst un jāpiebremzē nebeidzamajā skrējienā, ļaujot sevī ienākt klusumam, kas nebūt nav tik vienkārši. Taču tajā pašā laikā notiek gluži pretējais, kas nepavisam nesaskan ar apkārt notiekošo – lielo iepirkšanās drudzi un burzmu veikalos, meklējot dāvanas tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un gatavojoties Ziemassvētku un Jaunā gada svinībām.

Gada izskaņa allaž rosina uz pārdomām – par to, kāds bijis aizvadītais gads, kas paveikts un nepaveikts, kas bijis labs un kas slikts, kas iepriecinājis un kas sarūgtinājis. Mans šī gada prieks ir mūsu klases tikšanās 40 gadu salidojumā pēc Alūksnes 1. vidusskolas beigšanas. Kaut arī lielākā daļa dzīvojam tepat Alūksnē un satiekamies ikdienā, steigas un saspringtā dzīves ritma dēļ parasti nav bijis laika ilgākām sarunām. Taču mūsu kopā būšana šovasar visiem deva otro elpu. Vienmēr bijām draudzīga klase, taču salidojums no jauna satuvināja un saliedēja. Tagad mums ir sava grupiņa “Klasesbiedri” saziņas vietnē “WhatsApp”, kurā cits citu sveic dzimšanas un vārda dienās, dalāmies priekā par klasesbiedru veiksmēm, priecīgiem dzīves notikumiem.

Ceturtās adventes priekšvakarā čatā pienāca ziņa no mūsu Raita, kurš, tuvojoties Kristus dzimšanas svētkiem, aicināja dalīties savos stāstos par labiem notikumiem katra dzīvē, kas uzmundrinātu pārējos ticībai, cerībai un mīlestībai un kas notikuši Ziemassvētku laikā. Ar Raita atļauju atklāšu mazu daļiņu no viņa stāsta, kas piedzīvots pirms 17 gadiem, kad viņš kā kapelāns kalpoja cietumā. Tas ir stāsts par to, kā, tuvojoties Adventa laikam, kopā ar ieslodzītajiem kristiešiem, kuri apmeklēja kapelu, radās ideja Kristus dzimšanas dienu atzīmēt ar skaistu muzikālu uzvedumu, kurā piedalītos gan pieaugušie ieslodzītie, gan jaunieši no iepriekšējās izmeklēšanas izolatora. Ar daudzu labas gribas cilvēku atbalstu tas arī izdevās.

Raita aicinājums izvērtās sirsnīgā sarunā, kas aizveda bērnības atmiņās par braucieniem uz laukiem pie vecvecākiem un vizināšanos kamanās pa sarmotu mežu un plašiem laukiem ziemas klusumā, par bārkšainām, eglītē iekārtām konfektēm, kas “pa kluso” izēstas un iekārtas atpakaļ eglītē. Bija arī kāds dziļi personisks stāsts par pārdzīvojumiem, kad, izejot caur sāpēm un ciešanām, tomēr izdodas noticēt Ziemassvētku brīnumam.

Droši vien katram no mums ir savs Ziemassvētku stāsts, kas, par spīti visam, tomēr ļauj noticēt labajam, sniedzot ticību, cerību un mīlestību, jo Ziemassvētki ir laiks, kad tumsa pārdzimst gaismā.