Svētdien dārzā saplūcu gladiolas, lai velti lietū nemirkst, un tagad tās, tepat uz galda vāzē, gandrīz pāri galvai slienoties, neizbēgami atgādina – skola klāt! Neizbēgami gandrīz jebkuram, pat tam, kuram visas skolas sen aiz muguras, arī bērni jau izskolojušies un par skolu labākajā gadījumā sanāk lasīt vien avīzē. Tādēļ arī man skola secen neiet.
Bez skolas lietām neiztikām arī vasaras brīvlaikā, rakstot gan par skolu tīkla kārtējiem manevriem, gan veicot pētījumu par slēgto skolu likteni, gan piedaloties salidojumos. Kā teica bijusī skolotāja Baiba Berkolde, “savai skolai garām nepaiesi”, un viņai dziļa taisnība. Arī pēc nedēļas, 1. septembrī, kāds no žurnālistiem noteikti būs skolās, stāstīs par jaunā mācību gada aktualitātēm un Zinību dienas saviļņojumu. Arī citi, jauna mācību gada noskaņas iedvesmoti, iespējams, uzcirtīs baltu blūzi – jā, tāda vēlme reizēm rodas – un nāks uz darbu kā uz skolu. Zināmā mērā tas jau tā arī ir – nebeidzama mācīšanās ir arī žurnālista darba ikdiena.
Skaidra zīme, ka septembris klauvē pie durvīm, ir arī skolas piederumu parādīšanās lielveikalu plauktos – tos allaž ar interesi apskatu, sak, kas jauns penāļu vai burtnīcu modē, kādi pokemoni vai ledus princeses šogad uz vāka un ierakstīti skolēnu “must have” (obligāti jābūt – no angl.) sarakstā. Tas atgādina, ka gatavošanās skolai vienmēr saistīta ar izdevumiem, tādēļ ceru, ka vecāki ir rūpīgi iepazinušies un iepazīstināti ar to, kas viņiem ir vai nav jāpērk un kas jānodrošina izglītības iestādēm.
Pirmajā septembrī sūtīt savu bērnu pirmo reizi pirmajā klasē ir kas satraucošs un jauns, tāpēc ļoti bieži vecāki burtiski izpērk visu veikalā pieejamo. Tas saistīts ar to, ka pacilātība, skolas gaitas sākot, ir ne tikai bērniem, bet arī vecākiem – gribas patērēties. Arī pati ar to savulaik aizrāvos, taču ar katru nākamo bērna skolas gadu tēriņi košiem piederumiem samazinājās, varbūt vienīgi pieauga proporcionāli pieredzei, kas bija iemācījusi gādāt kvalitatīvas lietas.
To, ka tik daudz, cik sapērkam, nevar izlietot, pierāda gan no manām, gan dēla skolas gaitām pārpalikušie iesākto burtnīcu un klažu krājumi, kuri vēl glabājas pažobelē. Starp citu, tos tagad reizēm izmantoju darbā piezīmēm. Tad aizdomājos – ak, cik gan daudz koku būtu palikuši dzīvi, ja rūpīgāk aprēķinātu, cik burtnīcu varam izlietot! Par laimi, kļūstot vecākiem, gan man, gan puikam to kļuvis mazāk, parādījušies tā saucamie “kopotie raksti”, kur vairāki mācību priekšmeti “saspiedušies” vienā kladē. Tas loģiski, jo puiši reizēm nemēdz skolas somu katru vakaru pārkrāmēt, savukārt meitenes vidusskolā skolas grāmatas mēģina sastūķēt rokassomā. Tad kopotie raksti lieti noder.
Katrā ziņā, no tā, cik dārgi vai izdevīgi skolai iepirksimies, sekmes noteikti primāri nav atkarīgas, tādēļ droši vien ir vērts pirms jaunā mācību gada uztaisīt mājās revīziju un jaunā košā zīmuļa vietā pabeigt lietot to pašu veco apbružāto. Bet varbūt arī ne.
