Kad prieka pulkstenītis salūzis

Es vēlētos parunāt par depresiju. Mājaslapā www.depresija.lv lasāms, ka, lai arī Latvijā patlaban ir pieejamas pašas modernākās depresijas ārstēšanas metodes, sabiedrības atšķirīgās attieksmes dēļ cilvēki nelabprāt vēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Nesen veiktajā iedzīvotāju aptaujā teju 120 000 pieaugušo ir atzīmējuši sev nozīmīgus depresijas simptomus, tomēr pie ģimenes ārsta vai psihiatra pēc palīdzības ir vērsušies vidēji tikai 9 000 pacientu gadā. Es sirgstu ar reaktīvo depresiju – depresiju, kura parādās pie dažādiem dzīves notikumiem, tātad, tai ir ārējs iemesls, ne tikai ķīmija smadzenēs. Nav tā, ka viendien es sēžu priecīga darbā, bet jau nākamajā dienā nevaru piecelties no gultas. Vienkārši man ir grūtāk kā vidēji cilvēkam tikt galā ar dzīves notikumiem, kuri mēdz izsist cilvēku no ierastajām sliedēm. Mana diagnoze ir oficiāla, taču nekad tās dēļ neesmu jutusi kādus ierobežojumus, ja nu vien, es nevaru stāties armijā vai zemessardzē, jo depresijas slimniekiem vienkārši neuztic ieroci liela stresa situācijās. Pirms mani piemeklēja pirmā depresijas epizode, neticēju, ka ar gribasspēku nevar sevi izvilkt no gultas. Pat tagad man grūti ir iejusties citu cilvēku ādā. Varu runāt tikai par savu pieredzi un kā tā ietekmē mani. Akūtajās epizodēs tiešām ir grūti izkāpt no gultas, iziet ārā šķiet mentāli un fiziski tik smagi, kā uzkāpt Everestā. To nevar izstāstīt nevienam, kurš to nav jutis. Lai arī pašreiz man nav aktīvas depresijas epizodes, es tās elpu jūtu ikdienā. Mani motivē tikai meitiņas aizvešana uz dārziņu un darba nenokavēšana. Pretējā gadījumā es paliktu gultā. Jūtu sevī haotiskāku domāšanu un man ir grūti sakoncentrēties. Ikdiena mani nogurdina gan mentāli, gan fiziski, bieži jūtu, ka man nav spēka. Lietoju medikamentus un dzīvoju, un nereti cilvēki, kuri mani nepazīst vai nav redzējuši depresijas momentos, pat nenojauš, ka es ikdienā ar ko tādu cīnos. Tagad es bieži jūtos laimīga, bet reizēm mans mentālais stāvoklis man atgādina, ka tas nekur nav pazudis un, visticamāk, ar to būs jāsadzīvo vienmēr.

Kāpēc es par to vēlējos uzrakstīt? Tāpēc, lai mazinātu stigmu, jo par mentālo veselību aizvien ir kauns runāt. Tāpēc, lai parādītu, ka šādi cilvēki ir mums līdzās un mēs nenojaušam par šīm cīņām aiz viņa ikdienas fasādes. Mudinu ikvienu no jums sekot līdzi savai mentālajai veselībai un, ja jums jau ilgāku laiku vajag sirds vai miega zāles, lūdzu, aizejiet pie ārsta! No tā nav jākautrējas un jums nav sava mentālā veselība jānodzen kā zirgs, lai tikai būtu stipri citu acīs. Latvijā vispār pieņemts baidīties būt vājiem un malēniešiem jo īpaši, jo – ko gan kaimiņš padomās. Tāpēc par šo tēmu runāju atklāti, lai kaimiņi padomā. Esiet tik labi un atbrīvojiet sevi no važām par citu domām. Es pati to vēl aizvien mācos un man ne vienmēr sanāk, bet – ak, kas tā ir par brīvību!